15.gs. izveidojās jauna kultūras sistēma, ko apzīmē ar jēdzienu “renesanse” un “humānisms”. Renesanse – savdabīgs, īpatnējs vēstures periods Eiropā. Viduslaikos kultūras ziņā dominēja Francija, vēlāk arī Vācija, taču 15. un 16.gs. Itālija.
Kopš 18.gs. renesansi un humānismu saprot kā kustību, strāvojumu, kas kopumā izsaka novēršanos no viduslaikiem un signalizē par “jauno laiku” sākumu. Kopš 14.gs. renesanse attīstījās Florencē kā jauna kultūras pašapziņas forma, kur atdzima antīkā literatūra un māksla. 15.gs. beigās tā aptvēra arī citas Eiropas zemes.
Ar renesansi plašā nozīmē saprot izglītības vēršanos plašumā. Renesanses izglītības pasaulē attīstījās jaunā “gara aristokrātija”, kas balstījās uz personiskajiem veikumiem. Itāļu sabiedrība deva iespējas cilvēkiem strauji un augstu pacelties, pateicoties individuālajiem panākumiem.
Viduslaiku attieksme pret pasauli tika aizvietota ar individuālu pieeju visu problēmu risinājumā, viduslaiku pozīciju, kad visa mērs bija Dievs, nomainīja orientācija, kad par visa mēru kļuva cilvēks. Renesanse galvenokārt attiecās uz sabiedrības augšslāņiem, bet praktiski neskāra zemākos. Viduslaiku raksturīgo grēcības izjūtu nomainīja lepnības un pašapziņas pilnās pretenzijas uz paradīzi (savā braucienā Kolumbs meklēja zeltu, Dievu un paradīzi zemes virsū).
Par izpētes priekšmetu tika padarīts viss – gan absolūti pareizais, gan bezjēdzīgais. Tāda orientācija deva iespēju domāt par to, par ko viduslaikos domāt bija pilnīgi nepieļaujami, meklēt patiesību tur, kur iepriekš to darīt bija vai nu muļķīgi, vai neiedomājami. Spēja šaubīties un apšaubīt bija raksturīga renesanses īpašība. Renesanse padarīja visas autoritātes vienlīdzīgas. Neviena atsevišķa doma vairs nevarēja pretendēt uz absolūtu patiesību. Viss kļuva relatīvs.…
