Renesanses filosofija

Renesanses filosofija - Renesanses filosofija nav pretstatā ar viduslaiku filosofiju. Tai ir tikai cits pasaules redzējums.(To apliecina tāds cilvēks, kā Roterdamas Erasms.) Cilvēki cenšas saskatīt skaistumu Dieva radītajā pasaulē un pašos cilvēkos, kas taču ir radīti pēc Dieva sejas un līdzības. Tie vairs neuzskata, ka skaistums piemīt tikai aizsaules valstībai, arī dabā, lietās un parādībās var saredzēt dievišķo gudrību un skaistumu.
Renesanses filosofija pieļauj arī tādu iespēju, ka Dievu var izzināt, iedziļinoties dabas noslēpumos. Tātad filosofija kļūst līdzīga natūrfilosofijai un teosofijai. Teosofija – centieni ielūkoties Dieva un radīšanas noslēpumu augstākajā gudrībā. Teosofi tiecas radīt slepenu zinātni, kas tiem atklātu dabas dziļāko un slēpto jēgu. Teosofijai ir dziļa radniecība ar senatnes slepenajām mācībām, it sevišķi jūdaisma Kabalu.
Renesanses filosofijā cilvēkam nepiemīt nemainīgs veidols. Cilvēks var kļūt tāds, kāds viņš vēlas būt.
Renesanses kultūras pamatiezīme- individuālisms, vērsts uz cilvēka spēju un talantu apliecinājumu. Individuālisma pārstāvji- Leonardo Da Vinči, Mikelandželo, Galilejs. …