Renesanses laika arhitektūra Venēcijā

Apskatāmais temats ir par renesanses laika posmu Venēcijas arhitektūrā. Un Venēcijas salīdzinājums ar Itālijas pilsētām- Florenci un Romu, saistāms ar tādiem itāļu māksliniekiem, kā Filippo Bruneleski un Leons Batista Alberti. F. Bruneleski savu darbību sāka Florencē, vēlāk arī citās Itālijas pilsētās, kā arī turpināja ārpus Itālijas robežām, kā piemēram, Francijā, Krievijā, Vācijā. Galvenais kultūras centrs sākotnēji bija Florence, vēlāk 15. gs. 2. pusē par tādu kļuva Venēcija, bet 16. gs. par itāļu renesanses galvaspilsētu kļuva Roma.
Arhitektūra ir viena no galvenākajām mākslas jomām, kurā ir saglabājušās pagātnes liecības. Arhitektūras celtnes, kurās var skaidri saskatīt renesanses iezīmes, ir baznīcas un palaco (atjaunojas renesanses laikmetā, bet rodas jau Romas impērijas laikā). Renesanses laika kopīga iezīme arhitektūrā ir tradīcija plaši izmantot aklos logus. Logi šajā laikā zaudē savu paaugstināto veidolu. Tie iegūst taisnstūra formu un caurspīdīgus stiklus. Šajā laikā Itālijā parādījās logi, kas ar rāmi sadalīti trīs daļās.
Durvis, ka ved uz nekurieni. Sienas, arkas, atsevišķi fragmenti arhitektūrā tika izmantoti vienīgi tādēļ, lai saglabātu ēkas proporcijas un kopējo harmonisko līdzsvaru. Pieturēšanās pie stingrām proporcijām, konkrētas simetrijas. Vērojot renesanses arhitektūras celtnes, tās rada pilnīgas harmonijas un pabeigtības izskatu. Grieķu un romiešu arhitektūras pamatprincipi tika pētīti un ieviesti renesanses arhitektūrā.
Baznīcu arhitektūrā, kas gan vairs nebija noteicošā, notika pārmaiņas, kas vērojamas gan plānojumā, gan telpu veidojumā, gan arī fasādēs. Baznīcu fasādēs lielu nozīmi ieguva ordera elementu lietojums. Populārākie, ko izmantoja-Toskānas, doriešu, joniešu, korintiešu un jauktu orderu sistēmu.…