Renesanses laikmeta iestāšanos Eiropā noteica vairāki
faktori. Pilsētu attīstība, to neatkarības pieaugums no
feodāļiem un baznīcas radīja vidi, kur brīvāk varēja attīstīties
sabiedriskā doma. Pilsētas savu suverenitāti izcīnīja grūtā
cīņā, kuru iedvesmoja prasības pēc ekonomiskas suverenitātes
un uzskatu brīvības.
Renesanses procesus virzīja situācija baznīcas iekšienē.
Pakāpeniski ietekmi zaudēja konservatīvais Augustīna
mācības piekritēju grupējums un lielāka nozīme bija Akvīnas
Toma mācībai.
Bagātības pieaugums un pāreja dzīvei greznākās telpās,
kas atšķīrās no askētiskajām viduslaiku pilīm bija ikdienas
nepieciešamība. Baznīcas nicinājums pret cilvēka personību,
kas izpaudās mākslā, filozofijā un citās dzīves sfērās
pakāpeniski nonāca pretrunā ar sabiedrības pieprasījumu pēc
reālistiskas mākslas, greznības un laicīgas izglītības.
Kā būtisks faktors bija arī krusta kari. Neskatoties uz savu
agresīvo raksturu un nelabvēlīgo gala iznākumu kariem bija arī
sava pozitīvā nozīme. Eiropas cilvēkiem radās iespēja iepazīt
citu dzīves kultūru un izpratni par izglītību, kas daudzās
jomās bija galvas tiesu augstāka par Eiropā esošo.
Pēc krusta kariem aktivizējās tirdzniecība starp
austrumiem un rietumiem. Īpaši aktīvi tā notika Itālijas
pilsētās un veicināja šo pilsētu uzplaukumu. Līdz ar izglītības
uzplaukumu notika filozofiskās domas uzplaukums. Tas
saistīts ar attieksmes maiņu pret cilvēka personību.
Filozofiskās domas pārmaiņas ierosināja pārmaiņas
mākslā, literatūrā. Mākslā renesanses laikmets sākās XIII
gadsimtā ar reālistisku cilvēka veidola attēlošanu. Jāatceras,
ka Itālijas teritorijā kādreiz pastāvēja varenā Romas impērija,
kur cilvēka kults mākslā bija visaptveroša parādība un šādas
attieksmes pieminekļi bija sastopami samērā bieži. Tautu
staigāšanas laikā par viņiem aizmirsa, bet renesanses laikmetā
atcerējās.
Literatūrā trubadūru dzeju ar mīlestību pret savu sapņu
tēlu nomainīja darbi, kuros tika aplūkotas cilvēku emocijas,
pārdzīvojumi un mīlestības uz konkrētiem cilvēkiem sāpes.…
