Ekonomika kā zinātne sāka attīstīties tikai 18.gs., kad pasaulē parādījās pirmie kapitālisma asni. Šajā laikā radās termins politiskā ekonomija, kuru definēja A.Monkretjēns 1615.gadā darbā „Politiskās ekonomijas trakāts” ar ieteikumiem un pārdomām Francijas valdībai par nacionālās saimniecības jautājumiem. Pirms šī darba daži filozofi jau 4.gs.p.m.ē. radīja dīgļus ekonomijas teorijai. Sengrieķu vēsturnieks un rakstnieks Ksenofonts sava grāmatā „Par mājsaimniecību” apraksta pamācības, kā pārvaldīt bagāta grieķa mājsaimniecību un zemkopību. Slaveno filozofu Aristoteli daži autori uzskata kā pirmo ekonomistu, jo viņš analizēja galvenās ekonomikas likumsakarības un parādības. Taču, lai arī Aristoteli dēvē par ekonomistu, sengrieķu zinātniekiem neizdodas ekonomiku padarīt par zinātni. Kā zinātne ekonomika tiek datēta ar 1776.gadu,kad slavenais ekonomists Ādams Smits (1723.-1790.) publicēja savu darbu „Pētījums par tautu bagātības dabu un cēloņiem”. Vēl daži pirmie ekonomisti ir V.S.Dževonss (1835.-1882.), kurš ievieš jēdzienu ekonomikas teorija politiskās ekonomija viet, un ekonomists A.Māršals (1842.-1924.), kurš pierādīja, ka politiskā ekonomija ir šķiriska zinātne, bet ekonomikas uzdevums ir pētīt saimnieciskos procesus, atmetot šķiru piederību un cenšoties analizēt likumsakarības maksimāli objektīvi.1 Ekonomika ir zinātne, kura attīstās nepārtraukti līdz ar izmaiņām sabiedriskajā dzīvē un tehnoloģiju pasaulē, tā ietekmē jebkuru no mums, jo ekonomika ir zinātne par mūsu neierobežotajām vajadzībām un veidiem, kā tās apmierināt ierobežotos resursos.…