Teātris Eiropā pastāv vairāk nekā divarpus tūkstošus gadu, taču jautājums par režisoru ir aktualizējies tikai nedaudz vairāk nekā pirms simt gadiem. Tas ir izskaidrojams ar to, ka pirms 19. gs. izrādes organizēja universāli cilvēki, piem., spilgti piemēri ir Žans Batists Moljērs (1622-1673) 17. gs. Francijā un Ādolfs Alunāns (1848-1912) 19. gs., kad Latvijā uzplauka teātra māksla. Tie bija cilvēki, kuri vienlaikus bija gan dramaturgi, gan aktieri, gan trupu vadītāji, gan izrāžu iestudētāji.
Eiropas teātri var iedalīt laikmetos. Pirmais no tiem ir Grieķijas mākslas klasiskais laikmets, kad teātris bija valsts reliģisko svētku Dionīsiju sastāvdaļa. Katram dramaturgam, kurš piedalījās dramatiskajās sacensībās piešķīra horēgu (vienu no bagātākajiem pilsoņiem), kura pienākums bija materiāli atbalstīt izrādi.
Grieķijas teātrī ļoti liela loma bija korim, no kura bieži vien bija atkarīgi lugas panākumi. Eshila laikā traģēdijas kori veidoja 12 dziedātāji, Sofokla laikā – 15, bet komēdijas korī piedalījās 24 dziedātāji. Korim bija arī korifejs (vadītājs), kurš runāja tā vārdā, kad notika aktiera dialogs ar kori. Aktiera funkcija radās 6. gs. beigās p.m.ē., lai attīstītu dialogu. Sākotnēji aktiera lomu uzņēmās dramaturgi, piem., Eshils uzstājās savu traģēdiju iestudējumos. Viņš arī ieviesa otro aktieri, bet Sofokls – trešo. Sofokls radīja arī likumu, ka vienā izrādē vienlaikus sarunā varēja piedalīties ne vairāk par trīs personām, neatkarīgi no lomu skaita. Senajā Grieķijā aktieri varēja būt tikai brīvie pilsoņi, laika gaitā tie kļuva ļoti populāri. Tāpat jāatzīmē, ka katram dramaturgam bija savs aktieris, līdz ar to dramaturgs, rakstot lugu, varēja saskaņot lomas ar aktiera talanta īpatnībām. …
