Galvenais jautājums, uz kuru jārod atbilde, lasot doto tekstu, ir: kas bija režisors, kad režisora nebija? Tātad, līdz 19. gs. tāda profesija neeksistēja, bet tomēr bija cilvēki, kuri pildīja režisora funkcijas. Senajā Grieķijā tie bija horēgi, viņi par saviem līdzekļiem noalgoja kori un sagādāja visas izrādei nepieciešamās lietas.
Viduslaiku Eiropā bija plaši izplatītas mistērijas, kuru pamatu veidoja reliģisks raksturs. Izrādes notika pilsētas lielākajā laukumā Ziemassvētkos un Lieldienās. Par mistēriju organizēšanu bija atbildīga valsts un amatnieku biedrības. Lai radītu priekšnesumu, amatnieki no dažādām ģildēm apvienojās vienā meistaru cehā. Katram tās dalībniekam bija viena no režisora funkcijām. Galvenais šo cilvēku vidū bija spēles vadītājs. To var uzskatīt par režisora senci, jo viņš vienoja visus mistērijas dalībniekus un kontrolēja tās norisi.
Renesanses laikmeta teātri saistīta ar Viljama Šekspīra, Lope de Vegas un Pedro Kalderona de Barka vārdiem. Viņu sarakstītās lugas ievieš daudz jauninājumu teātra uzvedumos, piemēram, Šekspīra lugās parādās norādījumi par personāžu izkārtojumu uz skatuves un rekvizītiem, viņa nozīmīgākie darbi ir Hamlets, Sapnis vasaras naktī, Ričards III, Vētra. Spāņu teātrī visu noteica dramaturgs, to var dēvēt par pirmsrežijas laikmeta autora režiju. Taču ne mazāk nozīmīgs bija arī trupas direktors, kurš rūpējās par fantastikas elementiem. Savukārt Itālijā 16. gs. radās delartiskā komēdija, kurā svarīga bija tikai aktiera radoša griba. Šie cilvēki bija vispusīgi izglītoti, tie mācēja gan dejot, gan dziedāt, gan spēlēt mūzikas instrumentus, pazina literatūru, arī paši rakstīja literāros darbus.
17. gs. Francijā aktīvi darbojās Žans Batists Moljērs un Žans Rasins. Moljērs strādāja Palē Rojāla teātrī, izstrādāja klasicisma komēdiju, kurai bija raksturīgs gan komisms, bet tai pašā laikā izrāde atklāja personāža individuālo raksturu.
…
