Romānā risināto tēmu aktualitāte Č.Dikensa
laikā un mūsdienās.
Lasot Č. Dikensa romānu var secināt, ka 19. gadsimts Londonā ir bijis ļoti grūts visiem sabiedrības slāņiem. Rodas priekšstats, ka vienīgais par ko cilvēki rūpējas ir paši par sevi. Reti kurš aizdomājas arī par tiem, kam ir nepieciešama palīdzība. Noziedzība tajā laikā arī ir bijusi ļoti augstā līmenī. Bērni nav aizsargāti. Nevienam neinteresē vai tas ir bērns vai pieaugušais, attiecas visi vienādi pret nabadzīgajiem cilvēkiem. Attieksme ir ļoti cietsirdīga, reti kurš cenšas noskaidrot faktus pirms apsūdz, kādu noziegumā. Parasti vainīgais ir tas, kurš bijis tuvumā un ir viss neaizsargātākais. Ierēdņiem ir pilnīga patvaļa, viņi var netraucēti rīkoties pēc saviem ieskatiem, kas nevienmēr ir labi.
Mūsdienās šī vienaldzība nav tik augstā līmenī, bet tomēr pastāv. Protams, ierēdņu patvaļa arī pastāv un noziedzība arī ir daudziem cilvēkiem kā iztikas avots.
Manuprāt, bērni nav atstāti tik ļoti lielā patvaļā kā Č. Dikensa laikā, bet iespējams mēs neuzturamies tajā sabiedrībā, kur mazus bērniņus atstāj novārtā un liek cīnīties pašiem par sevi kā pieaugušiem.
Vēl, kas mūsu sabiedrībā nav tik izteikta parādība ir tas, ka cilvēkus vērtē pēc viņa vecākiem. Mūsdienas var arī izsisties uz augšu pat tad, ja senči nav bijuši no sabiedrības cienījamākiem slāņiem. Tomēr Č. Dikensa laikā tas nebija iespējams. Par ko tu piedzimi par to arī tev jānomirst. (Protams, ka var piedzimt par bagātnieku un nomirt kā nabags, bet otrādi nezin vai).
Č. Dikensa laikā cilvēku rūpes nesniedzas tālāk par sevi un labākajā gadījumā par savu ģimeni: „Par septiņarpus pensiem nedēļā bērnu var brangi paēdināt; par septiņarpus pensiem var iegādāties labu tiesu uztura, pilnīgi pietiekami, lai pārpildītu vēderiņu un dabūt vēl graizes. Padzīvojusi sieviešu dzimuma būtne bija sieviete ar galvu un pieredzi, viņa zināja, kas labi noder bērniem, bet viņai bija arī ļoti skaidra atskārsme, kas labi noder pašai. Tā nu iznāca, ka lielāko daļu no nedēļas uztura naudas viņa pievāca savām vajadzībām, bet jaunajai draudzes paaudzes nošķīra krietni mazāk, nekā tai pienācās.”
Romāna „Olivera Tvista piedzīvojumi” sižets arī balstās uz cilvēku vienaldzību citam pret citu. Vienīgie labie, gaišie brīzi romānā ir tad, kad kāds parūpējas arī par kādu citu, izņemot savus ģimenes locekļus un sevi.
…
