Paši spilgtākie un uzmanību saistošākie tēli, manuprāt, ir tie tēli, kas romānā ienāk epizodiski, piemēram švītīgais Švauksts, mūžīgie sāncēnši Ķencis un Pāvuls, pļāpīgais skolotājs Pietuka Krustiņš. Šie tēli uzmanību saista ar savu izskatu, īpatnējo izturēšanos.
Švauksts ir ārišķīgs, lielīgs jaunās paaudzes saimnieks, kas cenšas izcelties pārējo starpā ar jaunu modes apģērbu, pajūgu, uzvedību. Vācu valodas prasme 19.gs. otrā pusē bija smalkākas kultūras pazīme, tādēļ ļaudis centās runāt vāciski, kaut arī šo valodu īsti neprata. Tā darīja arī Švauksts, kurš ik pa brīdim vietā un nevietā iestarpināja kādu vācu vārdu. Viņam līdzīgs ir Slātavas skroderis Drekberģis, taču ne tik spilgti izteikts. Taču, īpaši komiska liekas abu varoņu sastapšanās goda maltītē:
“Un was kom du atkal user mit?” Drekberģis kliedza pretī un tad pēc sava paraduma ar Švaukstu mēdījās: “Ēē!”
“Ol du deiwel! Ēst gribas tā, ka jārij gandrīz vai mēle nost.” Švauksts, Drekberģī vairs neklausīdamies izsaucās.
“Nekas, nekas,” Drekberģis teica. “Tad būs smalkiem ēdieniem jo labāka garša.”
Pietuka Krustiņš neteica nekā, bet rija vien pieticīgi slienas uz diebenu.
Arī citātā minētais slātavas pagastskolotājs Pietuka Krustiņš ir visai komiska personība. Kontrasts starp viņa patriotiskajiem mērķiem un to realizēšanai izvēlētajiem paņēmieniem ir tikpat liels kā Švaukstam. Viņa darbošanās tautas druvā praktiski izvērsās uzdzīvē, īpaši zemes mērīšanas laikā. Pietuka Krustiņa raksturs uztverams kā pirmā mākslinieciski augstvērtīgā kritika par cildeno tautisko centienu vulgarizēšanu, frāžainu skandināšanu nevietā, kritika par rīmnieciskajiem dzejoļiem. …
