Romantims fraņču literatūrā (Renē de Šatobriāns, Žermēna de Stāla, Alfons de Lamartins, Viktors Igo, Alfrēds de Viņī, Teofils Gotjē). Franču literatūras reālisms 19.gs. 30. gados (Pjērs Beranžē, Prospērs Merimē, Stendāls, Onorē de Balzaks)
Francijā 18. un 19. gadsimta mijā bija izveidojušies specifiski apstākļi. Tie kalpoja kā priekšnoteikums romantisma attīstībai, kas gan notika nedaudz vēlāk nekā Vācijā un Lielbritānijā. Kā virziens romantisms izveidojās divdesmito gadu beigās, spēju uzplaukumu iegūstot trīsdesmitajos gados. 18. gadsimta literatūras tradīcija turpinājās aptuveni līdz 1815. gadam, jo vēl stipra bija Voltēra un viņa sekotāju ietekme. Romantisms veidojās kā reakcija pret šo sastingumu literatūrā. Tajā izdalāmi trīs posmi, ko pārstāvēja trīs romantiķu paaudzes. Pirmie bija Fransuā de Šatobriāns (1768-1848) un Žermēna de Stāla (1766-1817). Nobriedušos romantiķus (1820-1835) pārstāvēja Alfonss de Lamartinss (1790-1869), Viktors Igo (1802-1885), Alfreds de viņī (1797-1863), Alfreds de Misē (1810-1857), pēdējos – līdz piecdesmitajiem gadiem – Teofils Gotjē (1811-1872), daļēji arī Onorē de Balzaks (1799-1850) un Žorža Sanda (1804-1876), kas romantismā ienesa jau pavisam jaunas vēsmas, liekot pamatus pilnīgi jaunam literatūras virzienam – reālismam.