Romantisma laikmets un vokālā mūzika

Iemīļotas kļūst programmatiskās mūzikas formas- simfoniskie tēlojumi, simfoniskās poēmas. XIX gs. pirmās puses Austrijas un Vācijas komponistu romantiķu daiļradei iezīmīgi bija liriskā (piem., R. Šūmaņa "Nepabeigtā simfonija", 1822) un episkā simfonisma žanri (F. Šūberta pēdējā - C dur simfonija, 1828), kā arī sadzīviski ainaviskais simfonisms ar nacionālo kolorītu (F. Mendelsons - Bartoldi "Itāļu simfonija", 1833). Bagātāka kļuva simfonijas žanra psiholoģiskā ievirze (piem., R. Šūmaņa četras simfonijas, kurās visizteiksmīgākās ir lēnās daļas un skerco). Vērojama tieksme uz visa cikla izpildījumu bez pārtraukuma (F. Mendelsona - Bartoldi "Skotu simfonija").