Viktora Igo(Hugo) daiļrade ieņem īpašu vietu franču romantisma un restaurācijas laika literatūrā. Viņa vārds un darbība simbolizēja divdesmito gadu beigu romantismu. Priekšvārds drāmai “Kromvels”(1827) kļuva par romantisma estētikas manifestu. Igo drāma “Ernanī”(1830) izvērtās par romantisma un klasicisma piekritēju savstarpējās cīņās sākumu, vienlaikus kļūstot par romantisma galīgās uzvaras simbolu. Vēstures un tautas tēmu Igo plaši izvērsa romānā “Parīzes Dievmātes katedrāle”(1831). Igo lielākais un ievērojamākais darbs ir epopeja “Nožēlojamie”. Igo humānisms atklājās romānā “Cilvēks, kas smejas”(1869). Ap Igo apvienojās jaunā virziena piekritēji (T. Gotjē, A. de Misē, A. Dimā).
Romatismsa literatūras veidi nav izveidojušies vienalicīgi: sākumā top romantisma proza (Šatobriāna un Stālas darbi), turpat pēc diviem gadu desmitiem uzplaukst romatisma dzeja (Alfonsa de Lamartina lirika), bet romantisma drāma parādās vēl pēc dažiem gadiem (Igo drāmas).
Secinājumi:
• Francijā romantisms attīstiās daudz specifiskāk nekā citās Eiropas valstīs.
• Fraņču romantismu iedala trīs paudzēs kas katra ienesa jaunas vēsmas literatūrā.
• Igo bija izcilākais sava laika dzejnieks, romānists un dramaturgs.
• Šatobriāns liek pamatus gandrīz visām 19gs. literatūras formām, kas izvērtās ļooti plaš un sazarots.
• Romantiķu stiprā puse bija viņu fantāzijas lidojumi, kas viņu daiļradi padarīja tik īpašu un neatkārtojamu.
…