Senajos laikos visaugstāko attīstības pakāpi sasniedza romiešu tiesības. Romiešu tiesības ir Senās Romas tiesību sistēma. Tās tika sakārtotas speciālā, sarežģītā tiesību sistēmā, pilnībā noformējās jau 3. gadsimtā un tika apkopotas un sakārtotas Justiniāna kodeksā 6. gadsimtā. Šodien pazīstamo tiesību saknes meklējamas Senjā Romā.
Romiešu tiesību pamatā bija stoicisma idejas, kas radās jau Senajā Grieķijā. Tajā galvenais jautājums bija par to, kā organizēt taisnīgu valsts iekārtu un kā noregulēt attiecības starp indivīdu un sabiedrību kopumā. Viens no stoicisma piekritējiem bija sengrieķu filozofs Zenons, kurš uzskatīja, ka “tiesības ir visas pasaules prāts”. Stoiķu ideāls bija vispasaules pilsonība, cilvēku brālība, nacionālo un citu atšķirību izskaušana starp dažādiem sabiedrības slāņiem. Atšķirībā no sengrieķu filozofiem Senā Romas tiesību pētnieki nodalīja tiesību filozofiju no citām zinātnēm.
Romas valsts izveidojās pakāpeniski no pirmatnējas militāras seno iedzīvotāju apmetnes Romas apkārtnē līdz milzīgai impērijai, kas aptvēra lielu daļu Eiropas un Āzijas.
Vissenākajā periodā Romā valdošās bija tā saucamās kvirītu tiesības, kas nosauktas to radītāju vārdā – kvirītu cilts vārdā. Tās galvenokārt regulēja dažādas privātā attiecības – īpašuma tiesības, darījumus starp personām, ģimenes, laulības, mantojuma un tam līdzīgas attiecības. Kvirītu tiesības regulēja attiecības tikai starp Romas pilsoņiem, tāpēc tās sauca arī par pilsoņu tiesībām. No tām radies mūsu civiltiesību jēdziens.
Kvirītu tiesības kļuva par pamatu Divpadsmit tabulu likumiem, kuri bija visu turpmāko romiešu tiesību pamats, īpaši civiltiesību, un visu publisko un privāto tiesību avots.
Divpadsmit tabulu likumus sastādīja 10 vīru komisija viena gada laikā, tajās bija izstrādātas divpadsmit daļas. Katru daļu iegravēja vara tāfelē, ko izlika Romas Forumā vispārējai zināšanai.
…
