Prozaiķis un dramaturgs. R. Blaumanis ir stāstniecības reālpsiholoģiskā virziena pamatlicējs,dzimis Vidzemē, Ērgļu muižā. Mācījies Rīgas apriņķa vācu tirdzniecības skolā (1875-1881). Viņa literāta darbības kulminācija bija 19. gadsimta 90. gados. Blaumaņa literārais mantojums ir plašs un daudzpusīgs. Visu mūžu darbojies žurnālistikā, viņš daudz rakstīja feļetonus un satīriskus pastāstiņus; viņš strādāja dramaturģijā, sacerēja arī diezgan viduvējus dzejoļus, taču nozīmīgākā Blaumaņa daiļrades daļa - tie ir aptuveni desmit stāsti, tostarp "Pērkona negaiss" (1887), "Raudupiete" (1889), "Salna pavasarī", "Purva bridējs" (abi 1898), "Andriksons", "Nāves ēnā" (abi 1899) un daži citi, bez kuriem latviešu literatūra nav iedomājama.
Pirmā publikācija 1882. gadā vācu valodā. Kokneses muižas rakstvedis un pārvaldnieka māceklis (1885-1887). Pēc tēva nāves no 1894. gadā periodiski dzīvojis gan vecāku mājās Ērgļu pagasta “Brakos”, gan Rīgā, kur strādājis preses izdevumos “Zeitung für Stadt und Land”, “Mājas Viesis”, “Dienas Lapa”, “Latvija”, izņemot 1902.-1903. gadu, kad vadījis latviešu laikraksta “Pēterburgas Avīzes” satīras pielikumu “Purva Malā” Pēterburgā. 1907. gada vasarā uzliesmo tuberkuloze. Miris 1908. gadā Somijā, Takaharju (tag. Punkaharju) sanatorijā.
“Brakos” 1959. gadā iekārtots R. Blaumaņa memoriālais muzejs. …