Rūpes un līdzjūtība - cietsirdība. Edvarta un Ievas cietsirdība ir aizgājusi tik tālu, ka Indrānu mātei un tēvam pašiem jāatzīst, ka ir par vājiem, lai darītu ikdienas lauku darbus. Tomēr pat pēc tā, Edvarts un Ieva nevis pažēlo un dod vairāk atpūsties, bet tieši pretēji – apmelo, aizvaino un liedz zirgu braucienam pie ārsta.
“Divi veci cilvēki, slimi, akli, — tur viņi kunkst un vaid bez palīdzības. Un tu — atēdusēs, atraugājusēs viņu labuma, tu viņiem tos kvēpos liec vārtīties kā ubagiem, kas nez no kādas pasaules atklīduši!”
Nesavtība – skopums un mantkārība. Ieva un Edvarts ir tik apsēsti ar kļūšanu bagātiem, ka mēģina taupīt, cik vien iespējams. Noliņš pat ir teicis Gustei: “Ja es nesvilpotu, tad tu tagad dzirdētu manu vēderu gaudojam.” Visā saimniecībā Ievas pārmērīgās taupības dēļ izcēlās strīds par pazudušu nieka gaļas šķēlīti. Ieva salta kā ledus gabals sprēgoņā apvainoja Indrānu māti, ka tā esot to gaļas šķēlīti ir nozagusi.
Kaukēns: “Vienreiz bija tāds vectēvs, tas atdeva visu mantu saviem bērniem, iesēdās aizkrāsnē un sacīja “Nu es te sildīšos!” Bet bērni viņu aizmirsa. Tad šis poda lauskā sabēra stiklus, pažvadzināja tos pa reizei, un bērni domāja, ka nauda skanot. Un uzreiz tiem aizkrāsne palika par mīļāko vietu visā mājā.”
…