Rūdolfs Blaumanis ir savdabīga persona, kura darbos var vilkt paralēlas, meklēt līdzīgus motīvus, problēmas, taču katrreiz rast citādu atrisinājumu.
1902.gadā izdotā un uzvestā luga “Skroderdienas Silmačos” ir ievērojams sasniegums latviešu drāmā un komēdijā, turklāt tā ir uz latviešu skatuvēm visvairāk izrādītā luga. Kas attiecas uz dramaturģiju – Blaumanis ilgi un neatlaidīgi studēja drāmas teorijas jautājumus, un arī šajā jomā viņš sasniedza lielu māksliniecisko meistarību. Viņš vadījās pēc labāko drāmas klasiķu darbiem, rakstīja recenzijas par teātra izrādēm, arī pats bija režisors un aktieris.
Drāmu “Indrāni” mēdz dēvēt par psiholoģiskā reālisma austāko virsotni latviešu literatūrā. Tā ir kļuvusi par simbolu būtiskākajiem laikmetu krustpunktiem, katru jaunu laiku atnākšanai.
Lugā ir risināta problēma – konfliktu pilnas attiecības starp vecākiem un dēlu. Edžus – dēls – ar viltu pirms vecāku nāves, iegūst mantojumu. Viņam vairs nav nedz vēlmes, nedz vajadzības rūpēties par vecākiem. Alkatība pārņem cilvēciskās jūtas un vecāki ar savu miesīgu dēlu nonāk tiesas priekšā. Kas uzvarēs? Vai cilvēcīgā taisnība, vai nauda, vai taisnība? Tiesa ir neizpratnē par radušos situāciju, tai nerūp šo veco cilvēku liktenis, un viņi tiek atdoti likteņa rokās, kas arī viņiem nav saudzīgs.…