Darbs iesākas ar vecā Raudupa bērēm. „Un atraitne ar sagrauzto sirdi apklāj vaigu ar baltu lakatiņu – lai neviens neredzētu, ka viņai nav asaru, ko noslaucīt.. bet pakaļpalikušais vārgulītis bāriņš sēd kapa malā un pusbailīgi, pusziņkārīgi skatās uz zārku, un domā, un domā, un nevar saprast, kādēļ tēvu gulda tik dziļi zemē...”
Matīsiņš iemet trīs saujiņas smilšu kapā. (Par Matīsiņu: „Bērns, kas sevi labprāt liek nest, jo viņam vājas kājiņas...”)
Raudupiete, Matīsiņš un Kārlis aizbrauc kopā uz mājām. Raudupiete ceļā stāsta Kārlim, cik grūti tai gājis ar veco vīru, Kārlis klausās, cieš klusu, pa reizei nožāvājas. „Viņš zina, ka Raudups bij bijis vecs, slimīgs vīrs.. Viņš zina, ka Raudupu saimniecība ir liela un Raudupietei bez vīrieša – padoma devēja grūti būs iztikt; viņš zina, ka viņš bijis Raudupa vienīgais krustdēls un ka Raudupiete vēl nav pilnus 35 gadus veca: bet kam viņam to visu vēlreiz dzirdēt?..”
„Raudupiete arī sēd aizgaldē, viņai iepretī Kārlis. Vai nu istabas karstais gaiss, vai stiprais dzēriens pie tā vainīgs, bet viņa vaigi ir sasarkuši, un viņš izskatās ļoti smuks.”
Notiek dejas, kāds piemin, ka Raudups tieši tādas arī bija iecerējis savas bēres – ar dejām, prieku, jautrību.
Matīsiņš pamodies, sauc Kārli. Bērns negrib laist Kārli vaļā, ienāk Raudupiete, iedod dēlam vīnu, lai viņš aizmigtu. Arī Raudupiete un Kārlis iedzer vīnu.
Visi dejo, Raudupiete jau kādu laiku apbrīno Kārli, cik viņš veikls. Piepeši Kārlis pienāk pie Raudupietes un aicina dejot. „Raudupiete danco ar Kārli – un uz tikko aizmesta kapa mēneša stari auž sudrabotu šķidrautu...”
* * *
Raudupietei bez saimnieka grūti iztikt. Kamēr viņa aprauga puišus uz tīruma, tikmēr slinko meitas, strādā viņa ar meitām, slinko puiši tīrumā. Puiši iesējuši „linus miežu un miežus linu zemē un griķus tur, kur kartupeļi būtu jāstāda, un izjauc mirušā saimnieka līdz šim tik stingri ieturēto sēšanas kārtību.” Kad Raudupietei tas liekas nepareizi un viņa to saka puišiem, tad viņi atbild, ka saimnieks taču darījis tāpat, Raudupiete, kura tādas lietas nesaprot, cieš klusu un tic viņiem uz vārda.
…
