Knīpucis: Vai man tiešām te būs jāiznīkst? Ak, ja mani kāds izglābtu, tad es kļūtu pavisam citāds. Zinātu, ka otram jāpalīdz.
Teicējs: Pār debess velvi, rībinot un biedējoši dunot, brauc šurp Pērkons (attliecīgas skaņas, Knīpucis saķēris galvu sēž bedrē) Beidzot lietus mitējies. Lido Zīlīte. Tā taču tā pati Zīlīte, kas toreiz, izsprukusi no raibā runča nagiem.
Knīpucis: Palīgā! Palīgā! (Zīlīte grib palīdzēt Knīpucim izkļūt no bedres, bet nekā. Atlec Varde arī grib palīdzēt, bet nekā. Atlec zaķis – tāpat - nekā)
Zīlīte: Zinu! Zinu! Aizlidošu pie Rūķiem. Tie gan pratīs palīdzēt. (aizlidoja pie Rūķu mājas) Nāciet, nāciet! Knīpucis iekritis bedrē. (Rūķu tēvs nes virvi. To iemet bedrē, visi viens aiz otra saķērušies izvelk Knīpuci no bedres.)
Knīpucis: Paldies, draugi, ka mani izglābāt, paldies, tēti, paldies, mammu! (Rūķu ģimene iet mājās, zvēri līdzi)
Teicējs: No tās dieniņas aizritējušas daudzas dieniņas. Mamma Knīpucim uzšuvusi jaunu cepurīti. No lielā slinkuma nav ne vēsts. Tagad Knīpucis ar prieku izslauka istabu, aplej dārzeņu dobes, palīdz nomazgāt traukus. Reizēm knīpucis aiztek arī pie Zaķa un palīdz apkopt Zaķkāpostus. Nu Knīpucis kļuvis par īstu Rūķi un godam valkā savu rūķa cepuri.
Kopīgā deja vai rotaļa.
…