1. nodaļa. Vēstures zinātnes jēga un vērtība
1. Vai vēstures zinātne var pareģot?
19.gs. b., 20.gs. sāk. Līdz 1914.g. zinātnieki uzsvēra cilvēces attīstības nepārtraukto gaitu, šīs attīstības likumu negrozāmību, ka visas tautas pārdzīvo vienas un tās pašas attīstības pakāpes (feodālisms-naturālā saimniecība utt.).
Verners Zombarts – vācu tautsaimnieks, sociologs. 1927.g. izdod grāmatu, kurā „tieši visgudrākie cilvēki darījuši vissmieklīgākās kļūdas, ja tie sākuši pareģot”. Viņš min piemērus:
1) Tokvils (Tocqueville) – franču vēsturnieks, sarakstījis grām. „Amerikas demokrātija”, kur apraksta Ameriku 19.gs. 30-tajos gados, pareģo nākotni, ka „lielie zemes īpašumi ies zudumā, sīko īpašnieku skaits pieaugs, revolūcijas, tāpat kā kari, drīz vien pilnīgi izbeigšoties”.
2) Gustavs Šmollers – 19.gs. vācu ekonomists. Viņš ticēja monarhijas lielajai sociālo reformu misijai. Izdeva grām. tieši pirms monarhijas sabrukuma Vācijā.
3) Kārlis Markss 19.gs. 60-os gados pareģoja 3 parādības:
• „Strādnieku šķiras materiālais stāvoklis kļūšot arvien ļaunāks” (strādniedn.šķiras stāvoklis lēni, bet neatlaidīgi uzlabojas),
• „Notikšot vispārēja uzņēmumu koncentrācija un kapitālisko formu pieaugums un reizē ar to izzudīšot amatniecība un zemnieku šķira” (amatniecība nav izzudusi, zemnieku šķira aug plašumā),
• Iestāšoties katastrofāls kapitālisma sabrukums (kapitālisms turpina pastāvēt).
Tas, kurš uzņemas pareģot nākotni, projicē neskaidrajā nākotnes miglā savas vēlēšanās vai arī savas baigās nojautas. Svarīgs ir arī nejaušības faktors.
2. Apsūdzība pret vēstures zinātni.
1) Aleksandrs Hercens – krievu publicists, 1847.g. izdod humoristisku gr. „Ārsts Krupovs”. Viņš neparobežojas ar apgalvojumu, ka vēsturiskā realitāte ir haoss un bezjēdzību kopums, viņš uzbrūk vēstures zinātnei. „Vēsture paliek līdz mūsu dienām neizprasta nepareizā viedokļa dēļ. Vēsturnieki, kas pa lielākajai daļai, nav ārsti, nezina, kam piegriezt vērību; viņi tiecas visur izvirzīt vēlāk sagudrotu prātīgumu un nepieciešamību, kas it kā piemīt visām tautām un notikumiem; tieši otrādi, vēsture jāapskata no patoloģijas viedokļa, vēsturiskās personības jāapskata no neprāta, notikumi no bezjēdzības un nevajadzības viedokļa. Vēsture ir ārprātīga cilvēka autobiogrāfija.”
…
