17. gs pirmajā pusē sabiedrībā radās jauni vērtību orientieri. Dalījums kārtās vairs nebija tik strikts, galvenokārt to iespaidoja arvien pieaugušais buržuāzijas spēks. Kārta aizvien mazāk nozīmēja noteiktu nodarbošanos un stabilas politiskās tiesības. Politiskās dzīves centienam novirzoties uz galmu, pieauga kārtu sociālais prestižs, piederība pie kārtas nozīmēja vietu sociālajā hierarhijā attiecībā pret varas eliti. Tāpēc radās vēlēšanās sīki reglamentēt piederību pie noteiktas kārtas un tai atbilstošu sadzīves un ģērbšanās stilu. Šī tendence atspoguļojās lielā skaitā greznības nolikumu.
Eiropā strauji pieauga pilsētu iedzīvotāju skaits. Ap 1500. gadu bija tikai četras lielpilsētas ar vairāk nekā 100000 iedzīvotājiem( ārpus Itālijas – tikai Parīzē), bet 17. gadsimta sākumā to skaits trīskāršojās. Itālijā bija piecas šādas pilsētas. Lielākā Eiropas pilsēta Neapole ar 280000 iedzīvotājiem. Tieši pilsētās vislabāk varēja novērot sabiedrības noslāņošanos, kas izpaudās gan tiesiskajā, gan sociāli ekonomiskajā ziņā. Pilsoņu bagātie slāņi vēlējās pacelties līdz dižciltīgo līmenim, ja to atļāva viņu finansiālais un saimnieciskais stāvoklis. Pilsētās amatnieku cunftēs valdīja subordinācija ( hierarhija ) starp meistariem, zeļļiem ar mācekļiem. Laukos dižciltīgajiem muižu īpašniekiem, brīvajiem zemniekiem, zemes nomniekiem, dzimtzemiekiem un kalpiem – katram bija sava vieta. Valsts pārvaldē no karaļa līdz rakstvedim bija precīzi pakļauta secība.
Cilvēka stāvokli absolūtisma sabiedrībā noteica nevis bagātība, bet gan tituls un statuss. Tituls noteica privilēģijas un pienākumus; cilvēka sabiedriskais stāvoklis izpaudās visos iespējamos veidos. Tas bija redzams pat pēc paklanīšanās vai cepures paceļošanas veida. Nevienlīdzība tika pieņemta kā kaut kas pats par sevi saprotams un neapšaubāms.…
