Domāšanas procesā cilvēks klasificē savu iekšējo un apkārtējo īstenību sev praktiski izmantojamās (arī domāšanā) kategorijās – idejās. Idejas ir domāšanas jaunradītās vērtības, jauna jēga (saprašana), kas uzkrājas zināšanās. No tām tālākā domāšanā tiek sintezētas teorijas un projekti, kuri var tikt realizēti praksē. Realizāciju ierosina griba, aizrautība vai apkārtējo apstākļu spiediens. Pēc Hēgeļa: visa cilvēce ir vienas absolūtas izdzīvošanas spiestas lielas idejas realizācija. 2
Izšķir asociatīvo un abstrakto domāšanas veidu. Asociatīvā ir domāšana tēlos, metaforās, kas domas subjektiem - katram cilvēkam - ir individuāli, bet kādai etniski un sociāli saistītai cilvēku kopai, piemēram, ģimenei vai tautai var būt līdzīga. Abstraktā ir analītiska domāšana vispārpieņemtajās tēlu konstrukciju kategorijās, kas ir cilvēku saziņas simboli: tādi kā dzimtā valoda, skaņa, kustība, rakstība, notis un visa cita veida grafika - vispār visi garīgā un fiziskā darba produkti. Abstraktā doma vienmēr ir sekundāra asociatīvai. Subjekts savas asociatīvās domas produktus otram subjektam var nodot, tikai izsakot tos abstraktās, laikmetam atbilstoši precīzās vispārpieņemtajās konstrukcijās. Pēdējās vienmēr attīstās novēlojoši attiecībā pret augstāko asociatīvo domu. Tāpēc - jo intelektuāli attīstītāks ir subjekts, jo lielākas grūtības tam sagādā savu domu ietērpšana abstraktās konstrukcijās, to nodošana citiem.
Atkarīga no iedzimtības un pēcākās sagatavotības indivīdam var būt pa spēkam: uztveroša, atdarinoša, kritiska, salīdzinoša, analizējoša, radoša domāšana. Uztveroši (receptīvi) domājošais pieņem visu kā uztver. Atdarinoši (reproduktīvi) domājošais pieņem visu kā uztver un tādu pat nodot tālāk. Šie abi ir stabili konservatīvi, nekad neiziet no rāmjiem.…
