Saziņas teorētiskais pamatojums

Cilvēks dzīvo sabiedrībā , konkrētā kultūrvidē, nemitīgi atrazdamies saskarsmē ar citiem. Visi cilvēka nodarbošanās veidi, prieki, rūpes un sarūgtinājumi ir saistīti ar līdzcilvēkiem. Normāli attīstītam cilvēkam tieksme un spēja uz labvēlīgu saskarsmi ir iedzimta, instinktīva. Saskarsme ir cilvēces garīgas dzīves esības forma un viena no senākajām un sarežģītākajām katras tautas kultūras sastāvdaļām. Trīs galvenie strukturālas saskarsmes aspekti:  Komunikatīvais  Interaktīvais  Perceptīvais Saskarsme ietver konkrētus ietekmēšanas elementus, ar kuru palīdzību cilvēks ne tikai nodod un saņem informāciju, bet arī cenšas panākt noteiktus mērķus: ietekmēt saskarsmes partneri, saskaņot rīcību, ierosināt vai pārtraukt kādu no partnera darbībām. Psihokulturālajā aspektā saskarsmē senlaikus darbojas cilvēka intelektuālā, emocionālā un gribas sfēra. Informāciju saziņas procesā iespējams nodot kā tiešas saskarsmes ceļi, tā arī ar tehnisko līdzekļu palīdzību, izmantojot dažādas saziņas formas (vēstules, ziņojumi, apraksti u.c). Saziņa uzskatāma par saskarsmes galveno pamatveidu.