Grieķija atrodas Vidusjūras baseinā Balkānu pussalas dienviddaļā. Pussalas Rietumos plešas Jonijas jūra, Austrumos – Egejas jūra. Senās Grieķijas teritorijā ietilpst arī Egejas jūras salas, kā arī Mazāzijas pussalas Rietumu piekraste.
Balkānu pussala ir kalnu zeme. Kalnu grēdas šķērso Grieķiju visos virzienos, sadalot tās teritoriju atsevišķos apgabalos – Ziemeļgrieķijā., Vidusgrieķijā un Dienvidgrieķijā jeb Peloponēsā. Senlaikos tās savienoja tikai šauras kalnu takas. Ziemeļgrieķijā ir 2 lieli apgabali: Rietumos – Epīra un Austrumos – Tesālija, kurus šķir Pinda kalnājs. No Ziemeļgrieķijas Vidusgrieķijā var nokļūt tikai pa Termopilu aizu – šauru taku, kas ved gar stāvu kalna nogāzi pašā jūras krastā. Galvenie Vidusgrieķijas apgabali bija Atika un Beotija, kur Korintas zemes šaurums savieno Vidusgrieķiju. ar Peloponēsu. Peleponēsas galvenie apgabali bija Lakonija, Mesēnija un Argolīda. Lielākās Grieķijas salas ir Krēta, Eiboja, Lesba, Roda, Kipra.
Grieķijas Austrumu piekraste ir izrobota, bagāta ar daudziem līčiem, līcīšiem, kur varēja iekārtot ērtas ostas. Grieķijā jau no senseniem laikiem bija plaši attīstīta kuģniecība.
Grieķija atrodas subtropiskajā joslā. Ziemas šeit ir īsas, tikai 2 mēnešu garumā; tām raksturīgs lietus un stipras vētras. Vasaras ir sausas, saulainas, bet ne pārāk tveicīgas. Upju un ezeru Grieķijā ir maz, pie tam nelielās upītes vasarā izžūst. Ūdens trūkums un akmeņainā augsne nedeva iespēju plaši izvērsties zemkopībai, tādēļ senie Grieķijas iedzīvotāji lielāku vērību piegrieza lopkopībai, īpaši kazu un aitu audzēšanai, jo šie dzīvnieki bija piemēroti kalnainajiem apvidiem. Plaši attīstījās arī dārzkopība, jo kalnu nogāzēs labi varēja audzēt vīnogulājus un olīvkokus, ābolu kultivēšana (vīns, olīveļļa – galvenais gaismas avots). …
