Senāko laiku vēsture Latvijā (9.gs.p.m.ē. - 1200.g.)

Vēlais paleolīts.
Latvijā vēlā paleolīta beigās uzturējās ziemeļbriežu mednieku grupas.To apmetnes pārsvarā bija izvietotas lielāko upju ( Daugava, Lielupe) krastos un ar tām saistītajos ūdens baseinos. Apmetņu izvietošanas piekrastes zonās vai ziemeļu – dienvidu virzienā orientētu ieleju malās ir ļoti sena ziemeļbriežu mednieku tradīcija, kas Ziemeļeiropā novērota jau kopš Hamburgas kultūras laikiem. Tā kā ziemeļbrieži parasti dodas pa jau iestaigātiem maršrutiem, mednieki tos vareja sagaidīt labi zināmās vietās, kurās ierīkoja savas apmetnes un slēpņus. Kā raksturīgs piemērs ir mināma Salaspils Laukskolas apmetne. Tajā atrastie krama bultu gali, kasīkļi un griežņi liecina, ka šajās mītņu vietās tika veiktas arī dažādas saimnieciskās darbības – medījuma sadale, ādu apstrāde, kaula un raga griešana, krama rīku uzlabošana utt.
Iedzīvotāju blīvums, spriežot pēc slieteņu skaita apmetnēs, domājams bijis neliels – aptuveni 300 cilvēku, ņemot verā, ka apdzīvota bija tikai daļa no tagadējās Latvijas teritorijas. Vajadzības gadījumā mednieku grupiņas apvienojās, vedojot tā saukto grupu sabiedrību. Šajā sabiedrībā visi bija vienlīdzīgi, vienīgie kritēriji varēja būt vecums un dzimums. Liela nozīme bija atsevišķas pesonības īpašībām un pieredzei. Spreižot pēc vienotības rīku izgatavošanā, grupas savstarpēji ietekmējās. Pastāvēja arī zināma vienveidība sabiedrības organizētībā un kopēja mitoloģija.
Mezolīts.
Vidējā akmens laikmetā Austrumbaltijā valdīja savācējsaimniecības modelis – medības, zveja un savvaļas augu vākšana. Latvijā šajā laikā zināmas galvenokārt iekšzemes apmetnes upju un ezeru krastos, īpaši pie upju ietekām.…