Senāko pasaules valstu saimniecība un sabiedrība

Seno Austrumu valstu saimniecība atšķiras no antīkās kultūras – Austrumos vergi nebija galvenais darbaspēks, bet dažādus darbus darīja visi brīvie cilvēki; zeme bija valsts īpašums. Austrumos izveidojās centralizēta valsts saimniecības sistēma. Seno Austrumu valstīs nebija novērotas spēcīgas feodālisma izpausmes un zemnieki bija pilnībā atkarīgi no valsts, iedzīvotāji pēc to stāvokļa valstī un sabiedrībā dalījās kastās. Austrumos iedzīvotāji savā starpā izjūt lielu kopības sajūtu un uzskata, ka ar kopīgiem spēkiem tikai spēj padarīt darbus un sasniegt mērķus. Ekonomiskās izaugsmes ziņā Austrumu valstis tik pat kā vairs krasi nemainījās, eiropieši ātri apsteidza Āzijas valstis. Šīs austrumu stagnācijas galvenais iemesls bija tāds, ka nepastāvēja individuālās intereses, viss tika darīts un pakļauts sabiedrībai, tās interesēm. Šo stagnāciju arī ietekmē tautas konservatīvie uzskati, šī kopienas sajūta un piederība jau ir iesakņojusies dziļi katra iedzīvotāja dzīves vērtību skalā.
Piemēram, Senās Ēģiptes galvenā iezīme ir valstiski centralizēta saimniecība un iemesls šādai saimniecībai ir tas, ka zeme atrodas valsts īpašumā, bet arī bija privātās saimniecības, taču tās nebija daudz. Ēģiptes sabiedrībā bagātība neparāda konkrētā iedzīvotāja stāvokli sabiedrībā. Galvenā iedzīvotāju nodarbošanās bija zemkopība. Zemnieks zemi no valsts ieguva uz konkrētu laiku un no saražotās produkcijas drīkstēja vien tik paņemt, cik nepieciešams viņa un ģimenes iztikai, pārējās bija jādod valstij. Vergi Ēģiptē pildīja kalpotāju pienākumus.

…