Senāko pasaules valstu saimniecība un sabiedrība

Cilvēka kā sabiedriskas būtnes saimnieciskā darbība, saprātīgi izgatavojot, izmantojot un pilnveidojot šim nolūkam nepieciešamos ražošanas rīkus ir sākusies vismaz pirms pusotra miljona gadiem.
Seno Austrumu zemju ekonomikas attīstība
Dabas apstākļu loma seno austrumu zemju attīstībā
Seno Austrumu zemes aptvēra teritoriju, kas atrodas no Eiropas uz dienvidaustrumiem. Galvenās zemes bija Ēģipte, Babilonija, Feniķija, Indija, Ķīna, Asīrija, Persija. Kopējā iezīme ir tā, ka šo zemju ekonomikas attīstībā liela loma bija dabas apstākļiem.
Austrumu zemes raksturoja ļoti daudz pozitīvu dabs apstākļu:
1. silts klimats;
2. auglīga augsne;
3. upes, kuras deva ar minerālvielām un organiskām vielām bagātu valgmi;
4. derīgie izrakteņi.
Seno Austrumu zemju ekonomikas galvenās iezīmes
Cilvēku sabiedrības attīstība uz mūsu planētas sākās jau ļoti sen. Anglis Luiss Likijs Āfrikas kontinentā Kenijā atrada pirmcilvēka galvaskausu, kas bija 14 milj. gadu vecs. 20.gs 70.gados Āfrikā atrasts Homo habilis jeb prasmīgā cilvēka pārakmeņojušos kaulus, kas ir 2 milj. gadu veci. Organizēta cilvēka sabiedrība sāka pastāvēt kopienas iekārtā. Tās vēsturiski iedala:
1. bara periodā;
2. ģints iekārtas periodā, kas iedalās matriarhātā – periodā, kad sabiedriskajā ražošanā galvenā loma bija sievietei; un patriarhātā – šai ziņā galvenā loma bija vīrietim. Patriarhāta izveidošanos izsauca pāreja no akmens uz metāla darba rīkiem. Šai laikā tika apgūtas tādas nozares kā lopkopība un podniecība. …