Dorieši un citas grieķu ciltis gandrīz visos kultūras attīstības aspektos bija daudz atpalikušākas par ahajiešiem, toties to iroči bija no dzelzs. Ahajieši pārcēlās uz Egejas jūras Mazāzijas piekrasti. Visās dzīves sfērās bija vērojams regress: pilsētas tika iznicinātas, varas institūcijas un iedzīvotāji degradējās, izzuda zilbju rakstība. Sociālā attīstība atgriezās dzimts iekārtas līmenī.
Dzīve koncentrējās galvenokārt lauku rajonos, un no šā laika maz kas saglabājies. Ahajiešu kultūra un tās uzkrātās bagātības izzuda pakāpeniski. Kopā ar monumentālo arhitektūru tika aizmirsta arī monumentālā glezniecība; zemkopjiem nebija arī dārgu rotaslietu un trauku. Saglabājās mikēniešu sasniegumi trauku izgatavošanā un podnieku ripas, to apdedzināšana speciālās krāsnīs un apgleznošana ar tumšu krāsu.
Politiskā ziņā atsevišķo kopienu dzīve bija vienkārša un skaidra. Valdnieki un virsaiši pamazām izzuda, neatstājot nekādas gāšanas pēdas un atmiņas. Varas iemiesotājas bija mazas autonomas grupas, kas kontrolēja lielāko zemes daļu.
XI – X gs. p. m. ē. Radās protoģeometriskā keramika, kas padarīja rakstu ģeometriski skaidru. Šīs keramikas atšķirība no iepriekšējās ir saistīta ar tehniska jaunieveduma – cirkuļa izgudrošanu. Ģeometriskā stila vāžu rotājumos (X – VIII gs. p. m. ē.) izplatījās dažādi meandri, krusti, kas savienoti ar koncentrisko apļu ornamentu. Ģeometriskā stila augstākais uzplaukums un vienlaicīgi arī fināls vāžu glezniecībā bija VIII gs.p.m.ē., kad līdzās ģeometriskajam dekoram parādījās arī dzvnieku un cilvēku attēlojumi.…
