Ķīnas teritorija apdzīvota kopš agrā paleolīta. No vidējā paleolīta arheoloģiskajām kultūrām zināma Hetao (Ordnosas) kultūra.
Neolītā Z-Ķīnā bija izplatīta Janšao, vēlāk Lunšaņas kultūra. Par vissenākajiem ķīniešu mākslas darbiem jāuzskata polihromi keramikas trauki ar ģeometriskas simbolikas ornamentiku, kas saglabājušies no 4. – 3. gadu tūkstotim pirms mūsu ēras. Arheologi tos atrada tagadējās Henaņas provinces Janšao rajonā, un no šī vietvārda šā laika ķīniešu kultūra ieguvusi nosaukumu “Janšao kultūra”. Luņšaņas kultūrai savukārt raksturīga melnā keramika.
16.-11.gs.p.m.ē. bija Iņas (Šanas) laikmets. Iņas (Šanas) valsts teritorija atradās Huanhes upes vidusteces apvidū.
12. gs. p.m.ē. jau bija pazīstama hieroglifu rakstība. Katrai zīmei ir viena vai vairākas nozīmes, bet, lai izveidotu vienu vārdu, nereti izmanto vairāku hieroglifu savienojumus. Tekstā visi hieroglifi aizņem vienādu platību un cits no cita atrodas vienādā attālumā. Tātad starp vārdiem nav intervālu. Pretēji eiropiešu valodām, nav arī lielo un mazo rakstu zīmju. Tos tradicionāli raksta vertikālos stabiņos, tos virknējot no labās puses uz kreiso. Sākotnējā hieroglifika izveidojusies no zīmējumu rakstiem, tā saucamajām piktogrammām. Tagadējo hieroglifu lielākā daļa pieder ideofonētiskai kategorijai, proti, hieroglifa viena daļa norāda kā attiecīgais hieroglifs ir lasāms, bet otra daļa atklāj tā nozīmi. Hieroglifiskās rakstības pamatā ir 214 elementi, kurus mēdz saukt par saknēm, radikāliem vai sakņu zīmēm. Visi pārējie hieroglifi ir šo pamatelementu salikteņi. Vispilnīgākais hieroglifu rādītājs, kas sastādīts Ķīnā, ir “Kansi dzidjaņ”. Pēc imperatora Kansi pavēles pie šīs dzidjaņ (hieroglifu vārdnīcas) izveidošanas liela grupa zinātnieku strādājusi sešus gadus (1721 – 1727). Tajā apkopotas 47035 zīmes, bet kopā ar variantiem 49030 zīmes. Izšķir seno un jauno ķīniešu rakstu. Jaunais izveidojies 1.gs. m.ē. …