Indiešu literatūra pastāv vairāk nekā četrus tūkstošus gadu; tā devusi cilvēcei vairākus izcilus literārus pieminekļus, it īpaši varoņeposu un tautas eposu žanrā.
Taču indiešu literatūras uzplaukums un tā mijiedarbība ar citu tautu literatūrām visā pilnībā noris tikai XX gadsimtā.
Vēsturiskie apstākļi.
Indijas pēdējo divu gadsimtu vēstures lielākā īpatnība ir tās nacionālās atbrīvošanas cīņa pret angļu kundzību. Šai cīņai bijušas visdažādākās formas, un bieži vien tā izvērtusies par bruņotu sacelšanos. Ievērojamākā no tām bija 1857.-1859. g. Sacelšanās. Nacionālās atbrīvošanas kustības laikā Indijā izveidojās dažādas politiskas partijas (piemēram, buržuāziskā partija Nacionālais kongress), bet tikai pēc Oktobra revolūcijas Krievijā un Indijas Komunistiskās partijas nodibināšanās 1933. gadā bija iespējams likvidēt koloniālo režīmu.
1947. gadā Indija ieguva Britānijas domīnijas tiesības, bet 1950. gadā tika pasludināta par neatkarīgu republiku, kas tomēr ietilpa t. s. Britu nāciju sadraudzības sastāvā. Šos notikumus pavadīja tautas nemieri un visāda veida provokācijas no Britānijas valdības puses. Piemēram, Indija smagi cieta no sadalīšanās divās valstīs pēc reliģijas principa (1947) – Pakistāna, kur valdošā reliģija ir musulmanisms, un Indijā, kur populārākā reliģija ir hinduisms. Šī pārdalīšanā izraisīja niknu indiešu un muhamedāņu sadursmi; šādu naidošanos Anglijas valdība vienmēr ir atbalstījusi. Sākās masveida pārceļošana: miljoniem musulmaņu bēga no Indijas uz Pakistānu, bet miljoniem indusu savukārt no Pakistānas uz Indiju. Tautai tas nodarīja neaprēķināmu postu. Šajā laikā no fanātiķu rokas gāja bojā viens no izcilākajiem nacionālās atbrīvošanās kustības labējā spārna darbiniekiem Mahatma Gandijs, kurš mēģināja cīnīties pret reliģisko naidu un grautiņiem. Bet tas pats Gandijs ar savu doktrīnu – nepretoties ļaunumam ar varu centās ierobežot nacionālās atbrīvošanās cīņu mierīgu sarunu ietvarā un tādā veidā traucēja tās attīstību. Gandija filozofija (gandisms) ar tai raksturīgajām nepretošanās un misticisma iezīmēm reizēm negatīvi ietekmēja arī Indijas un Eiropas literatūru.
Indijas literatūra.
Indiešu XX gadsimta literatūra attīstās nacionālās un sociālās cīņas tiešā ietekmē. Indijas ievērojamākie rakstnieki savas grāmatas raksta lielāko tiesu nacionālajās valodās, nevis angļu valodā, kas vēl ilgu laiku bija Indijas oficiālā valoda; jau tas vien liecina par šo rakstnieku patriotismu, viņu pretkoloniālistisko nostāju. Daudznacionālajā Indijā ir daudz valodu un dialektu, bet par tās literāro valodu kļuvušas hindu un urdu valodas, kas nomainījušās senindiešu literāro valodu – sanskritu. Hindu valoda ir Indijas republikas valsts valoda, urdu –
Pakistānas oficiālā valoda, lai gan tā izplatīta arī pašā Indijā, sevišķi tās ziemeļu rajonos. Pie valsts svarīgākajām valodām pieskaitāma arī bengāliešu valoda (bengali), kurā uzrakstīta plaša literatūra.
R. Tagore (1861-1941). Pasaules slavu ieguvusi indiešu rakstnieka Rabindranata Tagores daiļrade, kas tapusi bengāliešu valodā. Rabindranats Tagore ir daudzu lielisku, poētisku grāmatu autors: “Balādes” (1899), “Krustceļos” (1906), “Gitandžali” (“Upurēšanās dziesmas” , 1910), “Dārznieks” (1914), u. c. Viņš uzrakstījis romānus, no kuriem ievērojamākie ir “Gora” (1909) un “Māja un pasaule” (1916). Tagore ir daudzu drāmu, stāstu, filozofisku un publicistisku darbu autors. Par krājumu “Gitandžali”, ko viņš pats pārtulkoja angļu valodā, R. Tagore 1913. gadā saņēma Nobela prēmiju. Ļoti iecienīta ir viņa izjustā lirika, kas ir jūtu, māksliniecisku tēlu un paņēmienu pārbagāta un kas pārsteidza eiropiešu lasītāju ar savu oriģinālo formu, lai gan R. Tagore tajā izmantojis galvenokārt indiešu nacionālās dzejas īpatnības. R. Tagores dzejoļi tai pašā laikā ir arī dziesmas, kurām viņš pats rakstījis mūziku.
R. Tagore visu dzīvi bijis indiešu tautas apgaismotājs, cīnījies pret visbriesmīgākajiem, visnecilvēcīgākajiem aizspriedumiem, galvenokārt pret dalīšanu kastās un pret sievietes beztiesīgumu. Šai tematikai veltīti daudzi viņa darbi.
…
