Noteiktais labklājības indekss 2012.gadā ierindojis Latviju 47.vietā (Legatum Institute, 2012). Latvijā ir visaugstākais Džini koeficients ES valstīs un Baltijas valstīs (augstāks Džini koeficients liecina par lielāku nevienlīdzību ienākumu sadalē), viszemākais IKP lielums uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes standarta Baltijas valstīs, augstākā IKP uz vienu iedzīvotāju reģionālā dispersija Baltijas valstīs (Eurofound, 2012). Pēdējie apkopotie statistikas dati par 2011.gadu liecina, ka Latgalē, salīdzinot ar pārējiem Latvijas reģioniem, stāvoklis ir kritiskāks: patēriņš uz vienu ģimenes locekli mēnesī sastāda 145.82 Ls. Salīdzinājumam Rīgas reģionā – 231.83 Ls (Statistika, 2012).
Valsts ekonomiskā situācijas sinerģē ar izmaiņām senioru sociālajā statusā. Aizejot pensijā, mainās sociālās lomas („ģimenes galva” - „vectētiņš”- „strādājošais” - „pensionārs”), pazeminās aktivitātes līmenis un ietekme sociālajā un ekonomiskajā sfērā (Reinfelde, 2011). Ekonomiskās krīzes un ar tās sekām saistīto procesu (inflācijas paaugstināšanās, personīgo ienākumu samazināšanās, veselības pakalpojumu nepieejamība u.tml.) rezultātā iedzīvotāji spiesti samazināt savas materiālās vajadzības un mobilititāti. Tas veicina apmierinātības līmeņa pazemināšanos (Howel & Howel, 2008; Stutzer & Frey, 2004). Tomēr ir arī pētījumi, ka ne vienmēr, palielinoties vecumam, palielinās problēmas un pazeminās dzīves kvalitāte (Wray, 2003). Seniori ir iemācījušies izvirzīt adekvātus mērķus, kuru sasniegšana pastiprina pozitīvās emocijas (Carstensen & Charles, 1998). Līdz ar to pozitīvo subjektīvo izjūtu par dažādām dzīves sfērām summa un mijiedarbības ar sociālo vidi kvalitāte daudz vairāk ietekmē apmierinātību par dzīves kvalitāti nekā valsts kopējais labklājības līmenis, nekā (Diener, 1984; Ranzijn, 2002; Saris, 2001).
…
