Seno grieķu māksla

Skaistuma ideāls seno grieķu skulptūrās Seno grieķu mākslas izpratnes specifisku var izprast ņemot vērā viņu īpašo estētisko uztveri (izpratni par skaisto) un ciešo grieķu mākslas saistību ar aktīvo, sabiedrisko un politisko dzīvi. Senie grieķi iedalīja mākslas brīvajās un palīgmākslās - atkarībā no tā, vai tas prasa vai neprasa fizisku piepūli. Brīvās mākslas, tādas kā mūzika, poēzija, - grieķi vērtēja augstāk, savukārt arhitektūra, glezniecība, tēlniecība, skaitījās pakārtotās mākslas, jo tās viņi uztvēra kā materiālās ražošanas procesu. Poēzija tika uzskatīta par iedvesmas, nevis mākas rezultātu, savukārt iedvesma bija dievu dāvana, ko iedvesušas mūzas. Ja poēzijā galvenais bija iedvesma, tad tēlotājmākslā - māka, zināšanu kopums, kas nepieciešams, lai izgatavotu vienu vai otru priekšmetu un tāpēc tām nav nekā kopīga. Katru producējošu, ražojošu cilvēka praktisko darbību, kur tiek izmantota māka, nevis iedvesma un vispārīgo likumu ievērošana, ko senie grieķi apzīmēja ar vārdu "technē" - tas attiecās gan uz arhitekta, gan skulptora darbu, kas rada vienīgi vajadzīgus, noderīgus priekšmetus.