Cilvēce savā būtībā jau sen ir sākusi aizdomāties, vai ir kas augstāks par cilvēku. Arī latvietis. Latvietis senāk iekļāvās dabas ritējumā, dzīvoja pēc tās un augstākas varas – Dieva (vai kā to vietām mēdz saukt-debesu) - likumiem. Diemžēl latviešu senreliģijai pilnīgu pārskatu dot ir pagrūti, jo tā ļoti ilgus gadus (sākot jau ar 12.gadsimtu) ir atradusies kristietības ietekmē, tāpēc tā nav saglabājusies savā pirmatnējā formā. Visvairāk informācijas par dievībām var atrast mūsu dainas, tāpēc tās kā piemērus izmantošu vairākumā.
Dievs
Latviešu senčiem ir bijušas salīdzinoši daudzas dievības, ko sauc par daudzdievību jeb politeismu. Viena no senākajām, ne tikai latviešu, bet arī daudzās indoeiropiešu senreleģijām, dievībām ir Dievs. Viņš ir pārāks par citām dievībām.
Valodnieki uzskata, ka sākotnēji vārds „Dievs” nozīmējis to pašu, ko „Debesis”. Ar šādu nozīmi Dievs ir daudz aptverošāka kategorija, kurā ietilpst gan Saule, Mēness, zvaigznes gan Viņsaule. No tā arī var izprast teicienu, ka „pie Dieva” ir jāiet visiem. Tādēļ parādās blakus nosaukums – Debesu tēvs.
Kā galvenajai dievībai visās reliģijās, tāpat Dievam ir radītāja loma. Dievs ir visa esošā sākums, avots, tēvs. Ir pētnieki, kas uzskata, ka viens no Dieva popularitātes nosacījumiem ir vārda tiešā sakritība ar kristietības dievu.
Dievs aktīvi darbojas visos latviešu folkloras žanros, bet visvairāk tautasdziesmās.
Dievs tiek tēlots kā vīrs pelēkā mētelī, cepuri galvā, apjozies ar zobenu. Dievs parasti pārvietojas braukšus. Viņa zirgi ir zelta segliem un sudraba iemauktiem. Tāpat kā Mēnesim, arī Dieva kumeļiem ir zvaigžņu sega mugurā.
Dievs tēlots kā vispārējas kārtības un saskaņas nodrošinātājs, visuma pārvaldītājs. Nekas nenotiek bez Dieva ziņas un Dieva ceļi ir neizdibināmi. Tāpat mēs visi esam Dieva rokā.
Tātad Dievs latviskajā uztverē ir līdzīgs cilvēkam, cilvēcisks. Viņš tāpat domā, runā, staigā un bieži sastopams starp cilvēkiem:
„Dieviņš prieka nevarēja,
Pa pagalmu staigādams:
Stallī bija sirmi zirgi,
Aplokā raibaliņas.’
…
