Sholastika izveidojās Eiropas universitātēs, sākot ar 11. gs. vidu, savu kulmināciju sasniedza 13. gs.
Sholastikas raksturīgākā iezīme bija filosofiskās metodes lietošana. Sholastiķi lietoja dialektisko sistēmu, kas bija mantota no antīkās pasaules un kas tika ieviesta baznīcu un klosteru atbalstīto un viduslaikos plaukstošo skolu un universitāšu filosofiskajā domā. Sholastiskā pieeja attīstījās, kad teologi sāka tradicionālo materiālu pakļaut neatkarīgai, dialektiskai analīzei. Līdztekus rakstiem un tradīcijai, ievērojama nozīme tika piešķirta arī viedokļiem, kurus bija izteikuši dažādi skolotāji ( „doktori”).
Tādi termini kā „sholastiķis” un „sholastisks” bieži tiek lietoti, lai apzīmētu formālu, sterilu teoloģiju. Viduslaiku sholastika bija nopietns zinātnisks darbs, kura gaitā tika prasmīgi un enerģiski pētītas teoloģiskas problēmas.
Sholastikas attīstību galvenokārt sekmēja divi faktori: baznīcas atjaunošanās, kas izpaudās kā klosteru reforma (piem., Klinī reforma) un aizvien pieaugošā saistība ar tā laika filosofisko izglītību. Aristotelisko metafiziku teoloģiskajā apmācībā sāka izmantot tikai vēlāk, taču drīz vien pēc tās ieviešanas tā kļuva par vienu no vissvarīgākajiem „augsti sholastisko” sistēmu veidošanas priekšnoteikumiem.
11. gs. vidū Berengars no Tūras protestēja pret izplatīto uzskatu, ka konsekrācijas vārdi pārvērš elementus. Šī teoloģiskā nostāja, ko vēlāk attīstīja Radberts, nereti tika savienota ar paviršo un naivo ideju, ka Kristus miesa ir sadalīta tieši tik daudz gabalos, lai tie kopā veidotu hostiju. Konsekrācija nozīmē vienīgi to, ka elementiem tiek piešķirta jauna, garīga nozīme. Ticīgajiem elementi ir zīmes ( signa) jeb apsolījumi ( pignora) par debesu Kristus saņemšanu.…
