Jauna sieviete no Kabulas Afganistānā, kura pameta savas mājas 1994.gadā, organizācijai, kura pazīstama ar nosaukumu - Amnesty International, pastāstīja: „Vienreiz mans tēvs gāja gar celtniecības kompleksu un no bruņoto spēku sagrābtās ēkas bloka izdzirdēja sievietes kliedzienus. Viņam pastāstīja, ka tur notiek sieviešu izvarošana.”
Sekojošais stāsts nāk no Irānas. „1994.gada 10.augustā Irānas pilsētā Arākā, sievietei bija piespiests nāves sods – nomētāšana ar akmeņiem. Balstoties uz reliģiozā tiesneša teiktā, viņas vīrs un divi bērni bija spiesti būt klāt nāvessoda izpildes laikā. Sieviete aicināja vīru aizvest bērnus prom, bet veltīgi. Kaut arī apmētāšanas ar akmeņiem laikā sieviete guva ļoti nopietnas traumas, viņai izdevās izglābties no grāvja, un viņa sāka bēgt prom, tomēr valsts iekārtas sargi viņu panāca un nošāva.”
No Ķīnas nāk sekojošs novērojums. „Satiku jaunu sievieti. Un, kad uzzināju viņas vecumu, biju šokēts, jo viņa izskatījās tik jauna. Pēc aptaujāšanas uzzināju, ka viņai tiešām bija 34 gadi, bet viņai 26 gadi bija jāpavada smagā darbā fabrikā, darbu viņa bija spiesta uzsākt jau 8 gadu vecumā.”
Šie trīs gadījumi atspoguļo tipiskus noziegumus un netaisnības pret sievietēm trešās pasaules valstīs. Noziegumi pret sievietēm sevī ietver ļaunprātīgu izmantošanu, verdzību, nepatiesu apsūdzēšanu, slepkavības un izvarošanu. Šajās valstīs tiek uzskatīts, ka sievietes ir pakļautas vīriešiem, viņas nav nodrošinātas ar vienādām tiesībām un likuma aizsardzību. …
