Simbolisms (sengrieķu symbolon - 'zīme') - modernistiskās mākslas virziens 19. gs. otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā. Simbolisms aptver literatūru, glezniecību, tēlniecību, tas ietekmējis arī mūziku.
Raksturojums - simbolisms pieder pie romantiskā poētiskā tipa, akcentējot intuitīvo, ne loģisko pasaules izziņu. Galvenā simbolisma iezīme ir uzskats, ka literatūrai (pamatā - dzejai) jāatklāj kādas augstākas, transcendenta pasaules esamība, kas manifestējams dažādos daudznozīmīgos, grūti tveramos un analizējamos tēlos - simbolos. Pauž negatīvu attieksmi pret pozitīvismu un materiālismu, uzsver intuīcijas nozīmi un galveno uzmanību pievērš simbola problēmai. (Salīdzina ar Platona filozofiskajiem uzskatiem.) Simbols - simbolistu uzskatā - ir mīta sastāvdaļa, kura, pat atrauta no veselā, t.i. no mīta, saglabā atmiņu par šo veselumu. Simboli kā vārdi, bet mīti kā to savirknējums veselās frāzēs - tekstos. Simbolistiem līdz tam tēlotā ikdienišķā, parastā, tipiskā, pat banālā tematika šķita niecīga, sekla un nepieņemama. No šejienes simbolisma dzejā bagātīgā reminiscenču poētika (zīme aizstāj veselu situāciju vai veselu tekstu). Mīts kļūst par universālo atslēgu, šifru, ar ko var atminēt pasaules dziļāko būtību, izprast tagadnē notiekošā sakrālo nozīmi un jēgu (neomītisms). Simbolisms bieži deklarē mākslu kā būtībā pravietisku, māksliniekam piešķirot priestera, pareģa u.tml. lomu. Zīmīgi, ka daudzi simbolisti runā par mākslu kā reliģiju. Tradicionāli šī "augstākā pasaule, realitāte" nozīmē tradicionālo romantisma opozīciju (labs - ļauns, garīgs - fizisks, ideāls - materiāls, skaists - neglīts u.c.) pārvarēšanu un sintēzi. …
