Simfoniskās mūzikas attīstība Latvijā

Simfonija [gr. symphõnia saskaņa] – skaņdarbs simfoniskajam orķestrim, kas uzrakstīts cikliskā formā. Parasti simfonijai ir 4 daļas:
1. daļa – ātra, dramatiska rakstura, sonātes formā, dažreiz ar lēnu ievadu
2. daļa – lēna, (nereti Andante), liriska, trijdaļu, sonātes vai variāciju formā.
3. daļa – menuets vai skerco, ātra, dejiska, visbiežāk trijdaļu formā ar kontrascējošu trio vidusposmā
4. daļa – fināls, ātrā tempā, bieži līksma rakstura, rondo vai variāciju, retāk, sonātes formā.

Sastopamas simfonijas stīgu orķestrim, pūtēju orķestrim, kamerorķestrim, ērģēlēm un korim. Nereti notiek simfoniju un citu žanru sintēze – koncertsimfonija, baletsimfonija, simfonija kantāte, simfonija svīta u. c. Dažreiz simfonijas atskaņotājsastāvā tiek iekļauts koris, solisti vai koris un solisti. Ar vārdu “simfonija”, Senajā Grieķijā apzīmēja skaņu labskanīgu apvienojumu (kvarta, kvinta, oktāva), kā arī ansambļa vai kora dziedājumu unisonā. Vēlāk Senajā Romā par simfoniju sauca instrumentālu ansambli, orķestri.…