• CILVĒKA TIKUMS HUMĀNISTU UZTVERĒ
o Cilvēka diženumam atbilst arī tikums. Tikums nav atkarīgs ne no Fortūnas (liktenis, laimes, likteņa un veiksmes dieviete seno romiešu mitoloģijā), ne arī no apstākļiem, bet iegūstams „ar darbiem tādā mērā, kādā to vēlas paši cilvēki”. Pats tikuma saturs saprasts kā dabas dota spēja būt krietnam, nevis kā iepriekšnoteikta tāla robeža, kuru var sasniegt ar dievišķās transcendences labvēlību un žēlastību.
o Krietnuma uzdevums ir uzticēts pašam cilvēkam, bez dievišķās autoritātes renesanses virtus (tikums) nozīmē, ka tas ir pa spēkam jebkuram stipram cilvēkam.
o Humānistu tikumam spējīgs diženais – ķermenī un garā stiprais – cilvēks.
o Darbīgs tikums liecina par īpašu entuziasmu, kas vada cilvēku tieksmi būt tikumīgam. Patricieši ar savu dižciltīgo cilmi šajā virtus dzīves stilā nav pārāki par plebejiem, ja pēdējos vada dižciltīgā krietnuma tieksme.
o Tikuma garantija ir cilvēka dabas dievišķais saprātīgums.
o Ētika ir ticībā cilvēka dabas diženumam pamatota darbības teorija.
• CILVĒKA LIKTENIS
o Cilvēka tēls neatbilst iepriekšnolemtībai (dievišķai predestinācijai); Harmonijas vārdā cilvēks tiek atbrīvots no atkarības un pakļautības liktenim.
o Cilvēkam ir jābūt „likteņa cienīgam”; „būt cienīgam” nozīmē radīt savu likteni pašam.
o Ja cilvēks savā dabiskajā pilnīgumā, bez citu līdzdalības spēj pats sevi likteņa cienīgu darināt, tad ētikai ir jābūt zinātnei par to, kā gūt laimi un pienākumus, kā tapt likteņa cienīgam.
• KOPSAVILKUMS
o Humānistu ētikai nav raksturīga teleoloģiska ievirze.
o Cilvēkam – šai varenajā potencialitātei – ir jāpalīdz tapt, un to par savu uzdevumu izvēlas humānistu „dzīves zinātne”.
o Cilvēks – šis mirstīgais Dievs – ir pasaules centrs un valdnieks, cilvēka pienākums ir izzināt, vadīt, darīt, kā arī mīlēt Dievu, mīlēt dievišķu cilvēku, Dieva sāncensi.
o Cilvēka dabas saprātīgums pamato arī humānistu atzīto egoismu.
…