Slīpēšana

Par slīpēšanu sauc virsmu apstrādi izmantojot abrazīvos materiālus. Abrazīvie materiāli var būt nesaistītā stāvoklī (pulverī), vai arī saistītā stāvoklī (galodas, slīpripas, segmenti).
Vairumā gadījumu slīpēšana ir pēdējā apdares operācija, jo tā nodrošina lielu precizitāti (līdz 0,002) un labu virsmu kvalitāti . Slīpēšanu izmanto arī rupjapstrādei, griezējinstrumentu asināšanai u.c. Slīpēšanu parasti veic ar ātri rotējošu abrazīvu slīpripu.
Slīpripas aploces ātrums ir 8...50 m/s un vairāk. Slīpēšanu izmanto no visiem metāliem un sakausējumiem izgatavotu detaļu ārējo un iekšējo cilindrisko un konisko virsmu, kā arī plakano un liekto virsmu apstrādei.
Atkarībā no slīpmašīnas tipa slīpēšanu iedala apaļslīpēšanā, bezcentra slīpēšanā, iekšslīpēšanā, plakanslīpēšanā un speciālajā slīpēšanā.
Slīpripai rotējot ar ātrumu v un sagatavei vai slīpripai pārvietojoties , daudzie slīpripas graudi griež sagataves materiālu; rezultātā rodas ļoti sīkas skaidas.
Abrazīvie materiāli ir dabiskie un mākslīgie. Plaši lieto mākslīgos abrazīvos materiālus – elektrokorundu (kristālisku alumīnija oksīdu), karborundu (silīcija karbīdu), borkardīdu, elboru, sintētisko dimantu. No dabiskiem abrazīvajiem materiāliem lieto dimantu, retāk smirģeli un korundu.
Abrazīvo graudu izmērus raksturo graudainība. …