Sociālā nevienlīdzība kā sociāla problēma

Gerontoloģija, zinātne par novecošanu, skaidro, ka katra sabiedrība cilvēka dzīvi sadala tādos kā sociālos līmeņos, kas tiek saukts par dzīves ciklu. Dzīves cikls ietver dažādu diezgan paredzamu statusu un lomu izdzīvošanu dzīves laikā. Dzīves ciklu daļēji nosaka bioloģija un daļēji katras sabiedrības vajadzības. Bioloģija nosaka to, ka cilvēks divos dzīves posmos – bērnībā un vecumdienās, ir lielā mērā vai pat pilnībā atkarīgs no apkārtējiem.
Funkcionālistu perspektīva uzsver, ka dzīves cikls ir cieši saistīts ar katras atsevišķas sabiedrības vajadzībām. Tāpēc, piemēram, pirmsindustriālās sabiedrības ļoti atšķiras no industriālājām sabiedrībām. No funkcionālistu perspektīvas jauno un veco cilvēku izmantošana (kā darbaspēka) kļūst par sociālu problēmu tad, kad tie tiek izmantoti neatbilstoši to spējām un attīstības pakāpei gan bioloģiskai, gan sociālai.
Konfliktu perspektīva uzskata, ka jauno un veco cilvēku pozīcija sabiedrībā ir atkarīga no to pieejas sociālajai, politiskajai un ekonomiskajai varai. Veciem cilvēkiem mūsdienās ir mazāk varas nekā agrāk, jo šodien tiem ir mazāk kontroles pār resursiem un jaunie ir mazāk atkarīgi viņiem. Eidžisms (ageism) līdzīgi rasismam un sexismam sludina tādu ideoloģiju, ka cilvēki noteiktās vecuma grupās ir mazvērtīgāki, ar negatīvām izpausmēm un tie var būt pakļauti un izmantoti tikai dēļ vecuma. Eidžisms, piemēram, uzskata, ka vecumdienās cilvēki slimo ar “ārprātību” (dementia) un tādi cilvēki viņuprāt: nespēj komunikēties, tie neapzinās savu stāvokli, tie atrodas progresīvā un galējā stāvoklī, kas var tikai pasliktināties, tie nevar dod jebkādu piekrišanu, tie ir nasta tiem, kas par viņiem rūpējas [3]. Pētījumi pierāda, kā šī jauno un veco cilvēku atkarība kļūst aizvien lielāka.

Vecumu diskriminācija

…