2. Fiziskā/ sociālā/ kultūras antropoloģija
Fiziskā antropoloģija – pēta indivīda fizioloģisko sastāvu (piemēram, mēra kaulus). Latvijā pastāv Anatomijas un antropoloģijas institūts. Fiziskās attīstības pārmaiņas gadsimtu laikā (piemēram, stājas un pēdas parametri). Ir īpaši izgatavoti mērinstrumenti.
Kultūras antropoloģija – vairāk ASV antropoloģijas tradīcija.
Sociālā antropoloģija – vairāk Eiropas antropoloģijas tradīcija
Principā abi pēdējie līdzīgi, abi koncentrējušies uz sabiedrību, pēta procesus tajā
Kopīgais: cilvēki ir dažādi gan savā būtībā (trīs dažādas pēdas), un arī sabiedrība ir dažāda.
Lai to izpētītu, antropoloģijai savas izpētes metodes, kuras gan pārklājas ar socioloģiju.
3. Antropoloģijas izpētes metodes
1. Kādas metodes mēs zinām? Intervija, novērojums, anketas (aptaujas), dokumentu analīze,
eksperiments, fokusgrupas.
Sociālās antropoloģijas pamatmetodes:
+ līdzdalīgais novērojums – ne tikai novērojam, bet arī iesaistāmies (pirmsākumos neiesaistījās). Pirmais, kas ir jāzina – valoda. Vismaz pusgads ir (ja pēta citu kultūru, jo dauz laika paiet, iemācoties valodu). Lauka noguršanas problēma. Mēs palielinām savu iztēli, „apburot” nepazīstamo vietu, ikdienišķais liekas neparasts. Var būt arī otrādo –
tas, kas mums ir pašsaprotams, var šķist stipri citādāks. Laiks šīs problēmas novērš.
+ gadījuma studijas, paplašinātā gadījuma metode (Extended case study) – mērķis ir radīt vispārējus secinājumus no konkrētiem gadījumiem. Gadījuma apgalvojums ir spēkā tik ilgi, kamēr nevar pierādīt pretējo. Tajā pašā laikā apgalvojuma autoram ir jāpierāda, ka šis gadījums ir tipisks – tam nepieciešama gan teorētiskā gan etnogrāfiskā bāze.
+ pamatojuma teorija (Grounded theory) – arī šajā gadījumā izejas punkts ir jaunu
teorētisku spriedumu, teoriju veidošana (nevis ņemam gatavu un mēģinām pielāgot).…
