3.Adaptācija un dezadaptācija
Adaptācija - pielāgošanās dabas un sociālās vides mainīgajiem apstākļiem. Tas nav pasīvs process, pakļaušanās vides apstākļiem, bet gan aktīvas kompleksas norises – tādas, kas ir virzītas uz organismam labvēlīgu, neadekvātu vides faktoru pārvarēšanu.
Adaptācija palīdz uzturēt organisma iekšējās vides stabilitāti, nodrošina darbspējas, maksimālu mūža ilgumu un organisma reproduktivitāti mainīgos vides apstākļos.
Sociālā adaptācija ir cilvēka pielāgošanās sociāli kulturālai videi migrācijas, ilgstošas slimības, sociālas izolācijas vai darba maiņas gadījumā. Laikā, kas sabiedrībā notiek straujas sociāli politiskas pārmaiņas adaptācijas problēma var veidoties diezgan lielās sociālās grupās (galvenokārt vecākajai paaudzei un vai etniskajām minoritātēm.
Dezadaptācija – adaptācijas traucējumi, zūdot cilvēka spējai pielāgoties sociālajiem apstākļiem. Var būt kā īslaicīga dezadaptācija (piemēram , posttraumatiskā šoka izraisītās sekas), tā arī ilgstoša.
Bieži asociāla un antisociāla uzvedība saistīta ar dezadaptācijas sekām. Parasti to izraisa kā fiziskie tā garīgie traucējumi kā arī nelabvēlīgi audzināšanas stili. Ilgstošas dezadaptācijaas gadījumā nepieciešama speciālistu iejaukšanās, lai palīdzētu indivīdam atrast savu vietu sabiedrībā.
4. Mazās grupas psiholoģiskā struktūra
Klasifikācija: formālas, neformālas, vāji/augsti attīstītas, difūzas, saliedētas, referentas, nereferentas
Formālas- struktūra tiek noteikta no “ārpuses”
Neformālās – personīga priekšroka, simpātijas, antipātijas
Vāji attīstītas- grupas formēšanas sākumā
Augsti attīstītas – sen nodibinātas, kopīgi mērķi, intereses, augsta attiecību sistēma, saliedētība.…
