1. Sociālās psiholoģijas zinātnes elementi ir sastopami filozofisko koncepciju lokā. Jau sengriķu filozofi Platons un Aristotelis definēja vienu no personības pamatkoncepcijām no sociālās psiholoģijas viedokļa: cilvēku un sabiedrības savstarpējas attiecības.
2. Jaunā laika filozofijā Lokka, Gobsa un Russo darbos izklāstītas sociālās psiholoģiskās idejas.
3. Sociālās psiholoģijas attīstība balstās uz sekojošām skolām :
• Sociālās filozofijas skola – Platons, Monteskje, Gobbs, Lokk, Russo.
• Sociālās antropoloģijas skola – Vunds, Šteindals
• Angļu evocionalisma skola – Darvins, Spensers
• Agrīnas socioloģijas skola – Konts, Durkgeims
4. Psihodinamiskā virziena pamatā ir Z. Freida un K. Junga ideja, ka zīmējumiem, tāpat kā sapņiem, ir skaidrs, redzes tēlos iztēlots un simboliskā saturā noslēpts, neapzinātu procesu noteikts saturs.
5. Neobiheivioristiskajā tradīcijā vērojamas divas tendences: B. Skinera un viņa sekotāju izstrādātā personības problēmas risināšanas operantā pieeja un N. Millera, D. Dollarda, A. Banduras u. c. mediatorā līnija personības izpētē.
6. Humānistiskā psiholoģija radās kā pretnostatījums psihoanalīzei, kura apgalvo, ka personības saturu fatāli ietekmē bērnības norises īpatnības. Nenovērtējamu ieguldījumu zinātniskajos priekšstatos par personību devusi Z. Freida (S. Freud) (1856—1939) klasiskās psihoanalīzes teorija, kuras centrā ir personības satura problēma.
7. Biheiviorisms izveidojās 20.gs. sākumā ASV. Psiholoģijas priekšmets ir cilvēka uzvedība no dzimšanas līdz nāvei. Sistemātisks uzskats, ka psiholoģija ir nevis prāta, bet gan uzvedības zinātne.
8. Kognītīvisti uzsvēra “mentālisku” tēlu un skaidrojumu nozīmi cilvēku sociālajā uzvedībā. Kognitīvās teorijas pārstavji: Festingers un Haiders.
