Sociālās sadarbības formas

Ir cilvēki ar programmu – ņemt visu sev, piespiest apkārtējos strādāt savu vajadzību un vēlmju piepildīšanai : ir cilvēki ar pretēju ievirzi – atdot spēkus, domas un dvēseli savu tuvāko vajadzībām : ir arī tādi, kas neko nedod ne sev, ne citiem. (1.,42.)
Grūti par to runāt šauri – nauda, dāvanas. Dvēseles dāsnums, rīcības dāsnums, dāsnums draudzībā – viss balstās uz cilvēka sirds siltuma rezervēm. Viens vairāk atdod nekā saņem un priecājas par to. Cits prot tikai ņemt. Viņš paņem no cilvēkiem viņu uzmanību, līdzjūtību, palīdzību. Tādi cilvēki reti mēdz būt laimīgi. Viņu draudzība ir nabadzīga, viņi nepazīst došanas prieku, dāvinātājprieku. Devīgais viegli atdot, viņam tas ir patīkami.
Ja nepiemīt gatavība : ņemt un dot, tad :
Gadu no gada pasliktinās cilvēku savstarpējās attiecības. Saskarsmē ar citiem cilvēkiem mazinās līdzjūtīguma, sirsnība, izpalīdzība, labestība. Toties plaukst vienaldzība, paviršība, nenovīdība, nesavaldība, netaktiskums un brutalitāte, kā arī attīstās nevīžība, viltība divkosība, egoisms, amorālisms. Žēl, ka cilvēku attiecības kļūst arvien formālākas, vēsākas, saspringtākas, nervozākas, nevaļīgākas. ( 7.,17.)
Samērā daudzi cilvēki arvien vairāk nokļūst materiālo vērtību gūstā. Veidojas materiālo labumu kults, kas nereti cilvēku noved pie garīgā pagrimuma, cietsirdības, patmīlības, likuma un sadzīves normu pārkāpumiem. Materiālā pielūgsme cilvēku arvien vairāk attālina no godīguma, labestības un cilvēcības. (7.,19.)
Šajā gadījumā vairāk dodam savām materiālajām vajadzībām, bet garīgās vajadzības tiek apmierinātas visai maz.…