Tagad pievērsīsimies atsevišķi katrai sadaļai no šīs pētījumu hierarhijas. Pirmā parasti tiek formulēta pētījuma telpa ( sfēra, apvidus), to parasti var izdarīt dažos vārdos. Tā var būt pilsēta, apdzīvota vieta vai kāda nozare, cilvēka darbības sfēra. Pētījuma sfēra, apvidus bieži vien ļoti ietekmē arī pētījuma galveno virzienu. Piemēram : lielpilsētā dzīvojošu attieksmi pret laukos dzīvojošo problēmām būtu nelietderīgi pētīt, tāpēc, ja par pētījuma apvidu izvēlas pilsētu tad tas arī diktē savus priekšnoteikumus. Turpinot izpētīt pētījuma tēmas formulējuma attiecību pret sfēru, nedrīkst aizmirst arī to, ka bieži vien tēma diktē to vai pētījums būs kvalitatīvs vai kvantitatīvs. Piemēram par pētījuma sfēru izvēlamies: jauniešu pašnāvības, tad formulējam tēmu : a) pašnāvību skaits dažādās vecuma grupās, b)faktori, kas asociējas ar pašnāvības izdarīšanu, c)noslieces uz pašnāvībā izpausmes jauniešu vidū, d)pašnāvību ietekme uz jauniešu kultūru kopumā. Visi šie varianti parāda to, ka atbilstoši tēmas formulējumam uzreiz var izsekot līdzi pētījuma metodei. ‘’a un b’’ ir izteikti kvantitatīvi pētījumi toties ‘’ c un d’’ ir izteikti kvalitatīvi pētījumi.1
Tagad pievērsīsimies galvenajiem un specifiskajiem sociālā pētījuma jautājumiem. Šie divi hierarhijas pakāpieni jau sašaurina sfēru, kurā jādarbojas, taču nedrīkst aizmirst par to, ka starp pakāpēm jābūt loģiskai saiknei. Galvenie jautājumi parasti tiek veidoti vispārīgi un abstrakti, lai atbildētu uz tiem nav nepieciešama personīgā pieredze, jo tie ir pārāk vispārēji, piemēram turpinot tēmu par jauniešu pašnāvībām, galvenais jeb vispārējais jautājums attiecība uz šo tēmu būtu :’’ Kāda saikne pastāv starp attiecībām ģimenē un jauniešu pašnāvībām ’’Toties specifiskie jautājumi vispārējos padziļina jautājumos apskatītās tēmas.…
