Socioloģiskās domas vēsturiskā attīstība

Jebkuras zinātnes, pat praktiskās, pamatu izklāstu parasti sāk ar īsu vēsturisku aprakstu. Šai tradīcijai jau ir tūkstošs gadu, tādēļ nebūšu oriģināls un arī pieturēšos pie šīs tradīcijas, jo tā ir pierādījusi savu efektivitāti. Katra filozofa darbos mēs varam atrast pārdomas par cilvēku sabiedrību, tās attīstības likumsakarībām visā cilvēces eksistences vēsturē, piemēram:
Platona atziņā par cilvēku: “Cilvēks ir gudrs ne pats par sevi, bet gudra ir viņu aptveroša vide un ne viss mēs atspoguļojam apkārtējo esamību, bet viņa atspoguļojās mūsos”.
Cilvēces gaišākie prāti novēroja, ka sabiedrībā valda netaisnība, centās izprast tās būtību un cēloņus, kā arī piedāvāt receptes sabiedrības locekļu kopdzīves organizācijas un vadības pilnveidošanai. Šo domātāju apskatu gribu sākt ar sociāliem utopistiem.

1. Tomass Morss (1478 – 1535) -angļu rakstnieks – humānists, valsts darbinieks.
Galvenais darbs -“Utopija” (1516).
Galvenās idejas -Lai sadalītu visiem vienādi un taisnīgi, kā arī,
lai varētu laimīgi vadīt cilvēku darbību nevar
citādi, ka pilnīgi iznīcinot privātīpašumu.

2. Tommaso Kampanella (1568 – 1639) -itāļu filozofs, rakstnieks, sabiedrisks
darbinieks, cīnītājs par Itālijas atbrīvošanos
no Spānijas jūga.
Galvenais darbs -“Saules Pilsēta” (1623).
Galvenās idejas -Jāizveido ideāla sabiedriska iekārta, kas
balstītos uz cilvēku brīvību, vienlīdzību,
taisnīgumu un tas ir atklātais ceļš uz vispārēju
laimi.

3. Andrī de Sen-Simons (1760 – 1825) -franču filozofs, sociālais – utopists,
viens no pozitīvisma mācības pamatlicējiem.
Galvenais darbs -“Sabiedriskās organizācijas teorija” (1819).
Galvenās idejas -Pilnīga vienlīdzība sabiedrībā principāli nav
iespējama, bet jaunajā sabiedriskajā sistēmā
cilvēku stāvokli noteiks neviss izcelsmes
nejaušība, bet dotības.…