Izvēlējos Platona sokratisko dialogu „Harmids”, jo tajā caur sarunu tiek meklētas atbildes uz ļoti sarežģītu un interesantu jautājumu: kas ir saprātība (sõphrosynē)? Aizbildņa un brālēna Kritija mudināts, Sokrats piekrīt ar dialoga palīdzību pārbaudīt vai skaistajam un visu apbrīnotajam jauneklim Harmidam piemīt ne tikai ārējais skaistums, bet arī iekšējais, šajā gadījumā – saprātība: „...Viņš arī šai ziņā, ... visnotaļ ir pilnvērtīgs cilvēks.”(Harm. 154e, tulk. Ā. Feldhūns, 45. lpp.) Kritijs min, ka Harmidu pēdējā laikā nomoka galvassāpes. Sokrats, uzdodams sevi par ārstniecības veida zinātāju, sāk dialogu ar Harmidu. Vispirms, dialoga jautājums. Sokrats sāk sarunu ar Harmidu un turpinājumā min, ka, lai izārstētu kādu vienu ķermeņa daļu, ir jāārstē viss kopumā (seno grieķu kalokagatija - „kalos kai agathos” – fiziski un tikumiski pilnvērtīga cilvēka ideāls), vispirms sākot ar dvēseles maģisku novārdošanu, kas rada dvēselē saprātību: „...skaistas runas, no kurām dvēselēs rodoties saprātība.”( Harm. 157b, tulk. Ā. Feldhūns, 48. lpp.). Sokrats atļauj Harmidam pašam izlemt vai tas sevi uzskata par pietiekami saprātīgu (tādējādi tam burvju vārdi nav nepieciešami, bet tikai zāles), vai arī ne. Harmids nedz noliedz vienu, nedz otru un nonāk dilemmas priekšā: „...Ja noliegšu, ka esmu saprātīgs, ...tad būtu dīvaini tā runāt par sevi pašu un reizē nostādīšu kā meli mūsu Kritiju un daudzus citus, kam, kā viņš saka, šķietu saprātīgs. Bet, ja, otrādi, tam piekritīšu un līdz ar to pats sevi cildināšu, tad tas droši vien šķitīs nekaunīgi, tā, ka nezinu, ko lai tev atbildu.”( Harm. 158d, tulk. Ā. Feldhūns, 50. lpp.). …
