Spānijas lielākās pilsētas

Kordova atrodas Gvadalkviras krastos starp kalniem un līdzenumu, kas to padara par kalnrūpniecības, lauksaimniecības, vīnkopības un lopkopības provinci.
Pilsētu uz kādreizējas ibēru pilsētas drupām uzcēla pretors Klaudijs Marceliuss, kurš to padarīja par spāņu provinces galvaspilsētu. Drīz tā kļuva arī par kultūras galvaspilsētu un Senekas, Lukanusa un Osijas bīskapa, kurš šeit nodibināja kristietības pamatus, mājvietu. Pilsēta piederēja vestgotiem, kad to 711, gadā ieņēma musulmaņi. Musulmaņi šeit nodibināja Damaskas kontrolētu emirātu. Abderahmans I pasludināja sevi par neatkarīgu emīru, bet viņa pēctecis Abderahmans II radīja kalifātu ar galvaspilsētu Kordovā, iekļaujot tajā visas pakļautās zemes. Kalifi atbalstīja intensīvu kultūras attīstību, apvienojot kristiānisma, jūdaisma un islama tradīcijas. Universitātēs, talmuda studiju skolās un bibliotekās strādāja visizcilākie sava laika filazofi, dzejnieki, ārsti, ģeogrāfi un vēsturnieki. Radās jauns arhitektūras stils - kalifals. Metāla, ādas, ziloņkaula un audumu apstrādes nozares ieguva jaunus tirgus, bet pilsēta, kura iedzīvotāju skaits sasniedza gandrīz miljonu, izpletās ! līdz robežām, ko tā saglabāja līdz 19. Gadsimtam. 1236. gadā Ferdinands III pilsētu iekaroja. No turienes katoļu monarhi vadīja visas ilgā Granādas aplenkuma operācijas, kurās Fernandezs no Kordovas spēleja tik spožu lomu. …