Grupu spēļu terapija bērniem. Vēsture.
Spēle ir viena no neatņemamām bērnības sastāvdaļām. Lai cik dažādas un daudzveidīgas būtu spēles izpausmes, bez tās nevar pilnvērtīgi attīstīties neviens bērns. Spēle ir viena no vadošajām darbībām pirmsskolas vecumā un nezaudē nozīmi arī jaunākajā skolas vecumā, jo pateicoties tai, bērni iemācās jaunus darbības veidus, attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem. L.Kostina, atsaucoties uz D.Elkoņinu, uzsver, ka spēle ir universāla darbības forma, kuras ietvaros notiek pirmsskolas vecuma bērna psihes un personības pamatizmaiņas. Spēle nosaka bērna attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, gatavo bērnu pārejai nākošajā vecuma grupā. Ar spēli bērns nevis vienkārši atdarina pieaugušo pasaulē notiekošo, bet orientējas apkārtējā pasaulē, izdzīvo savus personīgos pārdzīvojumus, emocijas, atkārto iemācīto, iemācās jaunu, fantazē. Savukārt atsaucoties uz Ž.Piažē, L.Kostina min, ka spēle ir veids, kā bērni izpauž savu individualitāti un tuvinās saviem iekšējiem resursiem, spēle ir bērnu mēģinājums organizēt savu pieredzi, tās laikā bērni jūtas droši un var kontrolēt savu dzīvi. Tieši tāpēc spēju terapijai pirmsskolas vecumā ir tik liela nozīme -bērniem nav labāka veida, kā atklāt savus pārdzīvojumus un pārdzīvot tos vēlreiz, kā caur spēli. Tā ir vislabākais veids emocionālo un uzvedības traucējumu korekcijai. Spēļu terapija kopumā ir samērā jauna psiholoģijas nozare, un pamatā orientējas uz darbu ar bērniem.
Vēsturiski jau Z .Freids mēģināja strādāt ar bērniem psihoanalītiskā veidā, pielietojot tos pašus principus, kā darbā ar pieaugušajiem. Tomēr grūtības radīja fakts, ka bērni vēl nespēj izteikt savus pārdzīvojumus vārdos, tāpat viņiem nav intereses pētīt savu pagātni un personīgās attīstības stadijas. XX gs. 30.-os gados Z.Freida skolnieces M.Klaina un A.Freida gan radīja katra savu bērnu psihoanalīzes skolu, regulāri sadarbojoties ar vecākiem, novērojot bērna spēli un mijiedarbojoties ar bērnu. Liela nozīme tika piešķirta interpretācijām. …
