1. Konstitucionālās tiesības kā tiesību nozare.
KT - normu kopums, kas regulē personas tiesiskā stāvokļa pamatus, valsts iekārtas tiesiskos pamatus, valsts iestāžu sistēmu, kompetenci un to darbības pamatprincipus. LR KT avoti ir Satversme, Pilsonības likums u.c.
Vārds „konstitūcija” radies no latīņu „lēmums, noteikums”. Katra valsts rada savu K jeb satversmi – šās valsts pamatlikumu, kurš reglamentē valdīšanu, sadala funkcijas starp valsts varas institūcijām un svarīgākajos aspektos regulē valsts iekšējo dzīvi. Parasti K ietver noteikumus par augstāko valsts varas institūciju izveidošanu, to pilnvarām un savstarpējām attiecībām. Lielākā daļa K regulē arī pilsoņu un valsts savstarpējos pienākumus un T.
Pamatlikums ar augstāko juridisko spēku, kas nosaka valsts sabiedrisko, politisko un valsts iekārtu, valsts institūciju izveidošanas un darbības pamatprincipus, vēlēšanu sistēmu, pilsoņu tiesības, brīvības un pienākumus u.c. valstiski svarīgus jautājumus.
Pamats
• nacionālā T sistēma;
• starpnacionālā T sistēma, kurā Latvija iekļaujas
• romāņu-ģermāņu T sistēma
• romiešu T
Atbilstoši tam tiek veidota starptautiskās T sistēmas vispārējā nozīme.
T iedalās 2 veidos:
• publiskās T – pamatuzdevums: attiecību noregulēšana starp personu un valsti
• privātās T – uzdevums: attiecību noregulēšana starp fiziskām personām, pamatā personu brīvā griba, kura realizējas likumu, noteikumu ietvaros
2. Konstitūciju rašanās vēsturiskā gaita.
K šā vārda mūsdienu izpratnē radās tikai 17.gs. Z-amerikā, kur ieceļotāji no Eiropas izstrādāja K savām jaunizveidotajām republikām. Par vienu pirmajām rakstītajām K uzskata 1639.gadā pieņemtos Konektikutas Pamatnoteikumus. 18.gs. šīs republikas ieguva neatkarību un, sākot ar 1776.gadu, izveidoja un pieņēma jaunas vai pilnveidoja līdzšinējās K. Šīm nelielajām valstīm apvienojoties, radās nepieciešamība pēc jaunas federālas K, kāda 1787.gadā arī tika pieņemta (ASV K, kas pamatvilcienos tāda pati saglabājusies līdz mūsu dienām un ar saviem demokrātiskajiem principiem ir viens no nozīmīgākajiem Savienoto Valstu spēka avotiem). Eiropā pirmā rakstītā K radās Francijā – 1791.gadā Lielās franču revolūcijas laikā. Vēlāk arī dažās citās Eiropas valstīs parādījās savas K - Spānijā 1812.gadā, Portugālē 1822.gadā, Rumānijā 1866.gadā.
K radās trejādā veidā:
1) ja valstī valdīja stiprs monarhs un viņš vēlējās savu varu nosargāt, dodot tai juridisku pamatu, viņš tautai „dāvāja” K, kas būtībā monarhu neierobežoja (oktroētā K). Ar 20.gs.oktroācijas process bija, kad sabruka koloniālā sistēma (Āfrikā, Āzijā) un bijušās metropoles dāvāja K jaunajām valstīm
2) ja monarha pozīcijas bija vājākas un tauta bija parādījusi, ka spēj aizstāvēt savas tiesības, K radās kā divpusējs līgums starp monarhu un tautu. Šāda K tautai deva plašākas tiesības. Uz līguma pamata bija PSRS 1924.g.K
3) ja tauta no monarha bija atbrīvojusies un K pieņēmusi pati (parasti pēc revolūcijas), tad šajā K tā nostiprināja tautas suverenitātes ideju. Šajā gadījumā visa valsts vara piederēja tautai.
- pilsoņu lūgums ievēlēt satversmes sapulci un tā pieņem K
- tauta ievēl satversmes sapulci, kas uzdod valdībai izstrādāt K, kas tālāk tiek nodota tautas nobalsošanai, satversmes sapulce apstirpina balsošanas rezultātus. Tautas nobalsošanu var izmantot diviem mērķiem:
a) tauta referendumā nobalso par vai pret K un referndums lemj funkcionāli
b) līdzeklis, ar kuru var iegūt tautas attieksmi par K.
1. organizāc. un darbības pamatus. Normas iedala: 1) norma – princips, 2)vispārregulējošas Konst. tiesību normas, to veidi un īpatnības
Tiesību normas ir tiesību pamatšūnas, kas kopumā veido tiesību sistēmu.
…
