Reālisms ir starptautiskās politikas senākā teorija. Lai gan reālisms tikai 20. gadsimtā kļuva par dominējošo internacionālo perspektīvu, gūstot impulsu n Pirmā un Otrā pasaules kara. Atšķirībā no ideālisma, kas akcentē uzmanību uz tā, ka starptautiskajā attiecībām jābūt vadītiem pēc morāliem likumiem, reālisms ir pamatots uz ticības, ka tas nav iespējams un starptautisko attiecību pamatā jābūt lielvalstu politikai un nacionālajām interesēm. Reālisma centrālā iezīme ir tā, ka valsts ir galvenais aktieris uz starptautiskās skatuves, un ja tā valsts ir neatkarīga, tad tā var rīkoties kā autonoms subjekts. Reālisma vājums ir tas, ka šī teorija uztver varu kā militāro pārsvaru.1
Plurālisms ir attiecināms uz vairākām sfērām. Piemēram, politiskais plurālisms tiek saistīts ar situāciju, kad pastāv konkurence dažādu politisko partiju starpā. Jēdziens plurālisms ir attiecināms arī jomām kā kultūra un sabiedrība. Starp kultūras jomu un sabiedrību ir iespējams vilkt paralēles, ja tiek runāts par plurālismu saistībā ar šīm nozarēm. Piemēri tam ir, ka politiskais plurālisms jeb
varas izpausme plurālisma jēdziena ietvaros raksturo varas deliģēšanu vairākiem tautas pārstāvjiem vai indivīdu grupām, kas izslēdz varas koncentrāciju vienas personas rokās un ierobežo to.…